man blakus sēž māra
tas ir pēdējais teikums
tālāk mani aiznes kaut kas
pēc kā ilgojas kalni
es atceros kā es sēžu
elizabetes ielas istabā un
aiz koka rāmju logiem ir tumsa
man klēpī guļ kaķis
kaķis murrā
šis mirklis nekad nekad nedrīkst beigties
es atgriežos tur kur vairs nekad
labi ka dziesma ir uzlikta uz repeat
tāpat kā toreiz es varu
te palikt ar kaķi klēpī vai bez kaķa
laiks neko nenozīmē mēs ceļojam kā laivas
mums priekšā ir skaisti skati tos var tā nosaukt
sienas un brieži un visādas muļķības ko tu saki
te ir tik omulīgi šīs varētu nosaukt par mājām
laiks nav laiks ir izdomāts mēs viņu aprakām aiz šķūņa
uzlikām virsū lielu koka krustu
mountains crave
so they say
they say your name
nav nepieciešams koherent savienot mirkļus
es esmu cilvēks kurš pieceļas lai padzertos vīnu
es esmu cilvēks apreibis
es esmu cilvēks kurš raksta
tāpat neviens nekad šo dzejoli nepublicēt
dažreiz ir vienkārši jāsaka lietas kādas tās ir
pār mani kā debeis visi laiki es redzu tiem cauri es redzu mūsu pēdas
griesti virs manis zeme zem manis
zeme zem manis griesti virs manis
visur kur es eju es satieku sevi citā vietā
jjsjsjsjsjssjsjsjsjsjs