par stipru
tu pieskaries zobiem kas klaudz
tavi soļi tiem seko līdzi
pa ielas malu
tik uzmanīgi
visi putekļi paliek vietās

pār mani
aug tava ēna kaut tu esi
prom
un prom arī tavi soļi
bet es aizvien dzirdu tevi
nākam

apsēdies
nolaid plecus zemāk
mums abiem šoziem ir salis

un lai arī starp mums
kā sēnes pēc lietus ir augušas mājas
un ielas kā piesaulē čūskas
vij neizbrienamus lokus

tava plauksta un mana plauksta
atrod īsākos ceļus

nekas nepazūd
rokasspiediens pasaka visu to
ko nespēja pateikt mutes

mēs viens otram ēnu sniedzam
kā milzu augi sapītām saknēm

tu esi turpat kur tu biji
manā prātā kad sēdēju zem egles zara
un redzēju tevi nākam

mēs vienmēr varēsim satikties tur
koku pavēnī
vasaras rietā
uz tilta kas visam stāv pāri

ūdens aiztek
viss pāriet
tas kas paliek
ir dzīvs