“Subhuti bija Budas māceklis. Viņš spēja saprast tukšuma spēku, viņš saprata arī, ka nekas nepastāv citādi kā tikai iekšejā un ārējā attiecībās.
Kādu dienu Subhuti pacilātā tukšuma noskaņojumā sēdēja zem koka. Ap viņu sāka birt ziedi.
Tu ļoti labi runāji par tukšumu, dievības čukstēja
Bet es taču neesmu runājis par tukšumu, Subhuti iebilda
Tu neesi runājis par tukšumu, mēs neesam dzirdējušas tukšumu, atsaucās dievības, - tas ir īsts tukšums.
Un ziedi lija pār Subhuti kā lietus.”

/Ne vējš, ne karogs. Tulk.M. Vecvagars, R.Kalniņš. Avots, 1991. 9.lpp/