man vispār ir kaut kā - nezinu, paveicies, vai tomēr ne - piedzīvot ļoti maz nāves. Un tāds ļoti tuvs cilvēks manā dzīvē vēl nav miris, tikai vecvecmamma - kura jau ilgi mira, un tas bija atvieglojums, un patēvs - bet es biju pārāk maza, lai saprastu un noticētu. Un viens draugs - bet arī tas nelikās pa īstam, un mēs arī nebijām tik tuvu. Visvairāk bail no nāvēm, kuras varētu paņemt cilvēkus, kuri ir bieža daļa manas dzīves - jo tad es jo spilgtāk izjustu brīžus, kuros šis cilvēks varētu būt.

Un bail no nejaušām nāvēm - tādām, kas var notikt tagad un te un pēkšņi, ar visiem plāniem un cerībām kabatā. Tas manī rada milzīgu stresu - ko es nospiežu zemapziņā, bet kas liek trīcēt manām rokām.