ko darīt
negribu stāstīt, kā man iet. gribu raudāt, bet nenāk. laikam jau man iet ļoti labi, ka tā. sliktās lietas ir tik maziņas, ka jāpaiet ilgākam laikam, lai tās sakrātos tik daudz, ka sāk pilēt.
pēdējoreiz es raudāju, kad mēs tikko ievācāmies šajā dzīvoklī. raudāju, jo palika bail - pirmo reizi divdesmit gadu laikā nedzīvoju Rīgas centrā. un tie pirmie trīs dzīves gadi, ko pavadīju Tukumā, īsti neskaitās, jo tad jau es pati nekur no sava prāta nedevos. jā - un ne jau no pašas nebūšanas-centrā man palika tik baisi, bet no tā, ka šīs pārmaiņas, kā visas citas pārmaiņas, atgādina par to, cik viss ir nepastāvīgs, un līdz ar to atgādina par nāvi.
brīžiem man šķiet, ka es esmu samierinājusies ar nāvi, bet vai tas tiešām vispār ir iespējams? man taču nav ne jausmas, uz ko es lieku savas likmes. tā nu sevi mierinot es nonācu pie teorijas, kas aizgūta no leibnica idejas, ka mēs dzīvojam vislabākajā no realitātēm (pārfrāzējot). un es domāju - kāda gan statistiski ir iespēja, ka es vēl neesmu mirusi? un es nospriedu - varbūt, tā kā šī realitāte, ko es piedzīvoju, ir vislabākā iespējamā, tad šajā realitātē es nodzīvošu līdz sirmam vecumam. un visi cilvēki nodzīvo līdz sirmam vecumam.
bet cilvēki taču mirst - jūs teiksiet. bet varbūt cilvēki nomirst manā realitātē, jo tas ir nepieciešams, lai šī būtu realitāte, kurā es nodzīvoju līdz galam. un gluži tāpat es esmu mirusi jau simtiem reižu citu realitātēs, un tas ir bijis nepieciešams, lai viņi nodzīvotu līdz galam. un tā visu laiku realitātes sadalās.
man patīk tā domāt. turklāt nāvi - savu nāvi - taču tu nevari pieredzēt. tā vismaz saka.
protams, te rodas vēlviens jautājums - kāpēc pieņemt, ka tieši ''nodzīvot līdz galam'' ir labākās iespējamās realitātes mērs?
uz to nu es nevaru atbildēt. turklāt bieži vien zaudēt draugu liekas briesmīgāk, kā zaudēt pašam savu dzīvību.

un no tā man ir bail - jo vairāk man ir draugu, jo krasāk es apzinos, ka man būs jāpiedzīvo vairāk nāvju. protams, līdz pienāks manējā. un visi šie cilvēki ir tik ļoti neaizvietojami, tik īpaši, tik mīļi, ka tad, kad viņi nomirs, tur paliks tukšums, ko nekas neaizpildīs. pagātnē paliks atmiņas, bet tagadnē - tukšums.
bet te nu man atkal patīk atcerēties par vonnegūtu un lopkautuvi nr.5 un trafalmadoriešiem - kuri laiku pieredz reizē - un kuriem miris cilvēks ''vienkārši šobrīd nav formā''. bet citos laikos viņš turpina būt dzīvs. jā, un tad man patīk atcerēties par ideju, ka laiks ir kā lazanja - kas arī paredz tā notikšanu vienlaicīgi un vienmēr. varbūt mūsu dzīves ir kā platē ierakstītas dziesmas - katra daļa dziesmas ietver visu dziesmu, un noskanējusi dziesma tikai tagad ir noskanējusi, jo pagātnē tā turpina skanēt, tā ir ierakstīta uz mūžu. un mūsu apziņa ir kā adatiņa - kurai viss pieejams tikai uz mirkli, ne viss reizē.

ir grūti domāt par nāvi. pirmo nāvi es pieredzēju, kad nomira mans kāmis. viņu noknāba vārna. viņš bija dzīvs un tad - čušs. nekustīgs ķermenis. otrā nāve, ko pieredzēju, bija mūsu kaķis Kārlītis. Viņam naktī sākās krampji, un es viņu aijāju rokās, līdz viņa ķermenis atslāba. čušs. un tu pēkšņi līdz mielēm sajūti, ka esi viens telpā. kaut kā vairs nav.
bet es nezinu, kas tas ir. un es nepiekrītu tiem, kas saka, ka miris ķermenis šķiet kā aizmidzis. miris ķermenis šķiet tukšs. kā mīksta mantiņa. tagad to piepilda tikai manas atmiņas.