nāriņas
mazo nāriņu pulks kā zušu orda peld pret straumi
tumsa ir bieza kā pārrūdzis piens un tikpat rūgta
nav vajadzīgs mēness lai noteiktu ceļu
viņu acis redz cauri naktij
viņu acis redz cauri klintīm
viņu acis kā jāņtārpiņi vīd viļņos
un lūkojas cauri piekrastes māju sienām

viņas sastellē sevi kā kolāžas
māju cietajās sienās izsekodamas soļus
un grimases viņas tās piemēra
kā piemēra kleitas un kurpes

viņas mūžīgi aizmirst un attopas
kaulainas kā izskaloti koku prauli
bālām sejām kurās vaibsti slīd
kā ūdenī izlijis benzīns

mazo nāriņu pulks peld gar krastu
un lasa krasta ļaužu atstātajos soļos
ierakstītas ceļazīmes
tad viņas tās izšuj jūras dzelmē
un spēlē cilvēkos

viņas pārtiek no maziem pusmēnešiem
lāsītēm un oļiem kas krāsoti
rozā oranžās un baltās krāsās
atkal un atkal sevi mānot
ka tie viņām iemācīs staigāt

mazās nāriņas peld gar manu māju
es jūtu kā tās mani vēro
kad es ēdu savus pusmēnešus
lāsītes un oļus kas krāsoti
rozā oranžās un baltās krāsās

kad es atkal un atkal sevi mānu
ka tie mani iemācīs
mierīgi elpot