Dzīves apdeits
Čau, dienasgrāmatiņ!
Tagad es dzīvoju vienpadsmitajā stāvā. No mana loga var redzēt skursteņus, kuri atvemj nepāraujamas mākoņu straumes, VID ēku un Ķīšezera nepieradināto krastu.
Baušķenieks mums atdeva lielu koka galdu, kas piešķir mūsu studio dzīvoklītim īstu Skandināvu šiku, turklāt palīdz iedalīt istabu vairākās mazākās teritorijās.
---
Man aizvien nav darba, bet man ir "Tvērums". Tas šobrīd ir manas dzīves centrā. Žēl, ka ar darba prieku nevar apmaksāt rēķinus.
Viss mans laiks ir aizpildīts, aizpildīts ar kaut ko, ko man patīk darīt, ko es saskatu kā dzīves piepildījumu, bet fonā drūmi glūn nepieciešamība-pēc-ienākumiem
tiš-tiš, doma. Gan jau nauda atnāks. Naudai taču patīk, ka to glauda (es saku, un iztērēju simts eiro rimi - jo tagad, kad dzīvojam dzīvoklī, atklājas, ka mums nepieder pulka fundamentālu ierīču - tādu kā tējkannas, pannas, šaufeles, veļaspulvera.........

Šodien pirmo reizi mūžā biju radio. Kultūras Ūnijas laikā. Ar Sofiju. Kaut kad būs ieraksts. Padalīšos.
Bet rīt mēs pie kapiem filmēsimies televīzijas kultūras ziņām. Vilkšu savu faux kažokādas mici, tādu kā sofija. Žēl, ka nav atnākusi pasūtītā kleita - pasūtīju tādu pašu, kā viņa. Nekas. Cerams, ka pietiks ar cepurēm, lai iekustinātu kādu modes trendu.

Brr. Vajadzēja gandrīz nedēļu lai atietu no pārvākšanās. Tik daudz spēka tas prasa. Aizvien jūtos vāja. Bet ir labi. Vakar bijām pastaigā, aizgājām līdz Bābelītim. Nekad vēl, apzinātā vecumā, neesmu dzīvojusi tik tuvu dabai. Ir jauki.

Ata