soliņš jūras vidū
Laiks ir atgāzies atpakaļ kā veca sēta un cauri tā šķirbām es redzu mazu soliņu smilšainā krastā ko lēni sevī ieņem jūra.
un tu tur sēdi. es redzu tevi no mugurpuses. tev rokās nav ģitāra bet tu dziedi.

es nesen tevi satiku uz ielas. pavisam nejauši netālu no vecās rokkafē
un es liepājā esmu tik reti, un es biju pavisam īpatnā kompānijā. man sekoja rakstniece, kurai nepatika, ka visi atzīst viņas populārāko grāmatu, un dzejnieks, kurš, sadzēries vīnu saķēra mani aiz pleciem, un cieši lūkodamies acīs teica
tur kaut kas ir------tajā meitenē ir pats velns!
mums nebija daudz laika pārrunām. laiks vēlās uz priekšu.

tagad mēs dzīvojam istabā aiz kuras sienas kaimiņi bieži spēlē dažādus instrumentus. sākumā tā bija vijole, tik klusa, ka šķita, ka esam kādā filmā, un tas ir muzikālais pavadījums. tagad tur spēlē flautu. mēs spriežam, vai tur dzīvo mūzikas skolotāji vai entuziasti.

bet es novirzos no tēmas, ne par to es gribēju rakstīt.

vienu rītu istabā, kas ir aiz otras mūsu sienas, bija ieradušās divas meitenes. viņas ierakstīja dziesmu. tajā daudz atkārtojās vārdi ‘’es tevi mīlu’’. un tad edgars man teica (jo es pati to nedzirdēju) ka vienu no meitenēm sauc Rovena. Tā meitene, kura tik bieži atkārtoja vārdus ‘’es tevi mīlu’’, ir iepazīstinājusi šī dzīvokļa īpašnieku ar meiteni, kura spēlēja ģitāru, kamēr meitene, kuras vārdu mēs nezinam, dziedāja ‘’es tevi mīlu’’. Un es atkal atcerējos par tevi.
Vai tu biji aiz manas sienas?