tralala infantili romantiķi
vispār jau biju aizmirsusi ka man ir sava ciba, bet tas nu gan nav nekas pārsteidzošs, zinot ka mana atmiņa ir īsāka kā
nu
nu kaut kas pavisam mazs un mikroskopiski niecīgs

iespējams, ka ir cilvēki, kuri saļimtu šausmās, aptvēruši, ka ir kaut kādā mūsdienīgā ziņā infantili un uz mūžu, bet kaut kā līdz ar šo atklāsmi mani ir pārņēmis tāds, nu, gandrīz vai miers
nu, kā infantilu es pašreiz domāju tādu, kurš nerubī realitāti vai arī negrib to ierubīt vai varbūt par saprot un vairāk kā vajadzētu, bet tomēr ir no pavisam-kaučkur-citurienes, kāda andersena meža vai lindgrēnes koka būdiņas upesmalā un nemaz i negrasās un arī nespēj domāt kaut kādās standarta kategorijās un veidos. nu, varbūt arī spēj, bet vien uz īsu mirkli. Un lēmumus pieņem, priekš sava prāta, racionāli, bet pēc vispārpieņemtā - nu fig viņ znajet, kas galvā darījies. tā nu lūk
es līdz galam nezinu, ko par to domāt, bet nu, pagaidām varbūt ar'pietiek ar to, ka nu esmu kaut cik sapratusi savas prāta ievirzes
nu it kā
pat negrasos spriest

šodien man jāspēlē ģīga un jācep kūka jo rītdien es svinu pilngadības

vakar vēlu vēlu naktī gāju pa avotu ielu un prātoju, cik gan daudz apslēptu sētu ir starp kvartāliem, nu, cik??????? un naktīs nu tur ir cita pasaule, visur ir cita pasaule, es vispār nesaprotu, kā var daudz īdēt par to, cik viss pelēks un garlaicīgs un drūms, pat ja manī arī tas mošķis sēž, tomēr pat dienās, kad viss šķiet tāds pelēks, garlaicīgs un drūms, tas nenoslāpē to skaistumu drūmās vārtrūmēs un šarmu pilošās mēteļu apmalēs un ļaudīs, kas saspiedušies autobusu pieturās un un!!!!!
nu, varbūt arī saprotu

nezinu

katrā ziņā, vakar dodoties gulēt, sev svēti apsolīju vairs nemelot (sev) un neizlikties (citiem) pat ja nu tas izraisītu apvainošanos vai neizpratni vai aizkaitinājumu, kas galu galā, nekad nav izraisītāja problēma, bet gan tas, kas netīrs tajā, kas apvainojies

ata ata