Jūra
Manā bio facebook rakstīts tā: ''Знаешь, каждую ночь я вижу во сне море.''
Tas, gan jau zinat, ir citāts no Kino dziesmas. Reti kurš dziesmas citāts man šķiet relevants ilgstoši. Šis ir vienīgais, kas tāds ir palicis joprojām - nu jau būs pagājuši gadi trīs, varbūt pat četri, kopš pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu.
Man vienmēr ir patikusi jūra. Man vienmēr ir paticis ūdens.

Bērnībā es visas vasaras pavadīju Tukumā pie omes un opja, un gandrīz katru vasaras dienu mēs pavadījām dārzā. Dārzs kopš tā laika ir mainījis savu izskatu - zāliens ir izpleties kā tāda staipīga sēne vai sega, kas turpina apaugt dārzu ar savu zaļo, pūkaino ādu. Ābeles un plūmes ir noēdis koku vēzis, baltās jāņogas ir noraktas, kartupeļu vagu vietā ir moduļu māja, dekoratīvs dīķis un manas nevaldāmās piparmētras, kuras mēs nespējam ne izdzert, ne applūkt. Arī komposta kaudzes, kura agrāk bija seši soļi aiz žoga, mežmalē, vairs nav, tās vietā ir smilšu ceļš, tas gulstas pāri arī nelielajai pļavai, kas veda līdz dīķim, un kurā vienmēr bija jābīstas no nevaldāmu ērču pieķeršanās basajām potītēm. Vismaz dīķis ir vietā, lai arī laipiņa ir iegrimusi dziļi dīķī, un tas ir mainījis savu formu un kļuvis kailāks, apkārt ņudzošajiem lazdu biezokņiem tiekot izravētiem.
Bet dīķis bija mana mīļākā vieta, kurā būt. Kad biju izravējusi puķu un redīsu vagas, salasījusi zemenes un aplējusi dekoratīvās un skumjās alisītes, tad es vienmēr gāju uz dīķi. Dīķis ir mazs un aizaudzis un ir tieši meža malā. Kad sēdi uz laipiņas, tev pretī lūkojas neizķemmēts mežs. Vismaz tā bija tad, pirms kādiem 15 gadiem un vairāk.
Kad sēdi uz laipiņas gana ilgi, tad visas vardes, kuras izbiedējusi tava skaļā brišana cauri nezālēm uz dīķīša pusi, lēnām atgriežas savās saules iesildītajās dubļu salās. Dīķa vidū peld dēlis, tas peld tur jau ļoti ļoti sen, jo dīķītī nav lielas straumes, kas to varētu kaut kur aizbīdīt, un apkārt augošie koki aiztur vēju. Ja gana ilgi sēdi uz laipas un nekusties, tad vardes salec arī uz dēļa, kā uz lēni cirkulējoša sauļošanās dēļa.
Es sēžu mierīgi kā akmens uz laipas, un lēni, lēni iegremdēju savas kājas dīķa aukstajā ūdenī. Ūdens ir auksts, jo dīķim pāri slejas mežs. Tur gandrīz nekad nevar peldēt, jo tas ir ne vien auksts, bet arī dūņains un pilns ar ūdenszālēm un dzelteno ūdensrožu saknēm. Bet divas reizes es esmu tur peldējusi - bija ļoti karsta vasara, un opis vēl nebija nopircis smidzinamo ''sēni'', bet šļūtenei kaut kas bija atgadījies - gan jau atkal kaut kur kāds nejauši ielocījies stūris pārplīsis pušu. Ārā var tikt tikai, ja uzsvempjas uz laipas, jo krasti ir pārāk dubļaini, turklāt tie ir varžu krasti - es svēti ticu, ka viņām netīk dižas izmaiņas viņu iemīļotā spa faktūrā un formā. Un mūsu pēdas ir tik lielas un neveiklas.

Reizēm es kādu vardi noķēru un nesu uz lietusūdens baļļu dārzā, kur ļāvu tai iemēģināt augstākās klases iespēju būt vienīgajai vardei visā peldvietā. Tad es viņu nesu atpakaļ uz dīķi un vienmēr piekodināju, lai viņa pasaka citām vardēm, ka es esmu laba un draudzīga, un no manis nav jābaidās. Es gribēju kā tajā pasakā - pienākt pie dīķa, pasaukt savas vardes (viņām bija vārdi, ko gan neatceros) un tās salektu man pretī kā mazu, zaļu, miklu kucēnu bars.
Bet tā nekad nenotika - ik reizi man bija jāatkārto šis ilgās sēdēšanas rituāls.

Man pietrūkst mans dīķis. Jūra bija pārāk tālu, par jūru es varēju tikai sapņot - kā es sēdētu uz balta, izskalota koka, un apkārt man lēnām peldētu zivis un lidinātos putni. Cik bēdīgi man šķiet, ka paliekot vecāka, nepalieku gudrāka - vismaz ne tā, kā gribētos. Kā tad, kad mācījos vērību uz laipas starp vardēm - un jāsēž ir ļoti, ļoti ilgi. Un, jo ilgāk tu sēdi, jo vairāk tev apkārt parādās lietas un notikumi - tu kļūsti par daļu no telpas, un notikumi tai rit cauri, kā mazi ūdensmērītāji tie peld un riņķo tev apkārt. Un spīd plankumaina saule - jo dīķis ir meža malā.

Man pietrūkst jūra. Kaut tik maziņa, kā dīķis. Man pietiktu ar to. Ar mazu jūru, pie kuras pasēdēt un kurā palikt sastingušam kā akmenim, kļūt par daļu no vides.