kad laiks lido garām tik strauji
ka nobrauc tev ādu no pleciem
un tu raudi
jēls un sūrstošs

un tomēr nemet ar dūri debesīm

jo dziļi zem ādas tev ierakstīts

ka par visām sāpēm kas izrauj no tevis to

kas vienīgais visu turēja kopā

svarīgāks ir pieskāriens

sāpes; sārti putni aizlido

un aizmirst

bet tev tikai liekas, ka esi skāries

tu pieskarties tikai vēl tiecies

kā mērcējot īkšķus pārlieku karstā vannā

sāpes skalojas tev apkārt kā rāmas zivis

košās krāsās atspīd viņu zvīņas

pārāk glīti saguļ viņas līdz ar viļņiem

un tu pamani ka

tikai cauri spogulim var redzēt viņu rēno
tecēšanu

spirālēs bez nosakuma aiztek 

visas pasaules sviedri

un sviedri nebeidzami plūst
no kādas nezināmas gribas
kas tikai tiecas
pieskarties

bet pieskarties pa īstam

ir drīzāk uzgrūsties

nokrist no koka zara nespēt atdabūt elpu atpakaļ rīklē nespēt
norīt sāpes kas kā zvejas tīkli tevi sažņaudz mazu un sāpīgu 

ar asu spalvu sīkās dzīsliņās
tās izrotās tavas delnas

tavu seju tavu kaklu 

tavas krūtis vēderu 

kājas pēdas

sāpes kas dzimst līdz ar pieskaršanos

izklājas kā strautu mežģīnes

kā caurspīdīgas čūskas
kā dzīslās skrienoša asins
kā bālas augošas svītras
uz pārāk plāna ledus
uz pārāk ciešas ādas

līdz satek baismi dziļā jūrā

un tomēr tu nevari tām līdzi iztecēt
jo tev dziļi zem ādas ir ierakstīts

lai cik aukstām liesmām degtu manas acis
kaut simt čūlām pārklātos sirds

par visu tāpat svarīgāks ir pieskāriens
kas atstāj tevī sarkanas rētas

kā taciņas
pa kurām atkal un atkal tu iesi
bet vairs ne tiecoties
bet notiekošs

sāpes; sārti putni aizlido

un aizmirst