26.01.2021.
03:54

Daru tieši to, ko domāju, ka darīšu savos agrīnajos divdesmit. Sēžu istabiņā viegli bēšām, bet varbūt dzeltenīgām sienām, uz kurām uzrullēti neskaidri, laikam jau ziedu, raksti. Mans draugs cītīgi raksta esejas sesijai (šonakt esot jāuzraksta trīs). Es transkribēju kaut kādu ļoti nopietnu interviju un šausminos par to, cik netīra ir mūsu runājamā valoda. Katru reizi transkribējot atkal esmu par to pārsteigta no jauna. Ikdienā jau to tā nepamana.
Un pēc tam es rakstīšu recenziju. Bērnu grāmatai. Starpcitu, šī mēneša kontekstā bija divas manas recenzijas - manas pirmās. Ļoti ar sevi lepojos. Pamazītiņām.
It kā tik daudzas dienas šķiet, ka neko nedaru un tikai tērēju laiku esot, tomēr šad tad šādi tādi rezultāti parādās.
Man produktivitāte ir tāds kā uzplaiksnījums. Tad es nobliežu n-tos darbus pēc kārtas. un tad kādu laiku laiskojos. Tad apnīk, un es atkal kaut ko daru.
Esmu pieteikusies divos darbos. Vienā izturēju jau trešo kārtu. Par otru nezinu. Tad redzēs.