Nakts tik balta ka bail
plaukstu līnijas satumst
kā kalstošas upes atklājot
baltu un kailu
laika ieskrāpētu
dzīslu

tā ir vienīgā taka
pa kuru brienot manas pēdas
paliek tīrākas ar katru soli

ceļš pazīstamāks par pašas ādu
ceļš kas pats sev ir zīme un gals

es lienu kā balta čūska
es sekoju siltuma viļņiem
tie ved mani tev pa pēdām

es atrodu tevi vienu
visas takas izbeidzas šeit
uz maza soliņa
no kura var redzēt
sirdspukstu ausmu