Zelta vidusceļu meklējot

7:37am: Mazais ir precīzs kā pulkstenis - lai arī pirmais bērniņš, tomēr, kā pēc plāna, tieši maija pēdējā nedēļā esmu sākusi just viņas/viņa kustības. To nevar izstāstīt. Jo mums ierastais pieskāriens ādai tas arī gluži nav. Visu vēl neparastāku dara apziņa, ka vēl šo bērniņu neesam redzējuši, līdz ar to arī pieskārienu autoru vizualizēt nevaru, kā citkārt. Laikam ļoti gribēju, lai A. arī izbauda šo prieku, bet mazais gluži vienkārši viņam nedodas rokā. Un vēl jau arī par mazu, iespējams, ka turot A. lielo milža ķepu uz punča, tāpat neko nejustu vēl. Katrā ziņā mēs dalāmies ar siltumu un mīlestību, un grūtniecības pirmo mēnešu trakums šķiet ir aiz muguras. Ceru, ka pēdējie nebūs tikpat traki. Pēc divām nedēļām mēs zināsim, kas lācītim vēderā (:

Esam pieteikušies un pēc dažām nedēļām būsim jau precējušies - pašu lēmums, būs mums visiem vienāds uzvārds :) pagaidām to īsti neviens nezina, izņemot dažus tuvākos draugus un ģimenes locekļus. Vispār esmu nolēmusi pārējiem neteikt, ņemot vērā, cik publiska persona pēdējā laikā tomēr esmu. Priecē apziņa, ka būsim sieva un vīrs -tieši tādā emocionālā līmenī. Ar viņu, kaut līdz pasaules malai...

11:05am: Bumbiņa pamazām veļas. Lai arī tas lielākoties notiek tikai manā galvā - ja esmu bērniņa gaidībās, tātad jābūt ar punci uzreiz... Ārste ieteica vingrinājumu, kas palīdz punci savākt, jo vispār pēc idejas tas jāsavāc jau tagad - citādāk sāp mugura un pēc bērniņa piedzimšanas tas puncis paliks izstaipīts... Un tad jau savākt būs grūtāk.
Šī nedēļa ir leģendāra - otrdienas vakarā pie manis ieradās topošā vīramāte (vispār, es par to domāju vēl). Ne gluži kā viesulis, bet diezgan uzstājīga gan. Obligāti vajadzēja izrunāties vakarā, vienalga cikos - biju jau tā pārgurusi pēc dienas dārziņā, turklāt aptuveni paredzēju, kas man būs jādzird. Pirmo reizi mūžā piefiksēju, ka vārdu salikums "gaidi bērnu" izklausās pēc lamuvārdiem... Manējais, protams, neko no tā, ko pamanīju es, nebija manījis un viņam viss šķita normāli. Jēziņ, bet viņš taču ar savu mammu kopā dzīvo jau 27 gadus!
Pēc idejas nekā nepareiza - ka vajadzētu precēties un laika vairs nav daudz, un, ka kopā jādzīvo vienalga, kur un, ko vispār nozīmē īrēt šo dzīvokli līdz septembrim, ja ir vietas, kur īre nav jāmaksā (viņas dzīvoklis, māja Ķ.). A. pēc tam teica, ka tikai par dzīvokli viņa beigās, jau mājupceļā piekritusi, ka pāršāvusi pār strīpu... Un tad vēl - jāapmainās telefona numuriem, jo nu... Tas būšot normāli. Kurš cilvēks šādā situācijā viņai atteiktu?!
Tovakar aizgāju gulēt, iedzērusi pretsāpju tabletes, jo nekam citam spēka vairs nebija, toties no rīta, kā sešos pamodos, tā sākās - histēriska bimbāšana, jo nekā citādi to nosaukt nevaru.
Un, lai gan A. saka, ka tā nav, es tomēr palieku pie sava - ja viņa tagad iedomājusies, ka kontrolēs arī mani... Slikti viņa pazīst mani un es pati viņai neiešu stāstīt, kāpēc man ir svarīgi, lai tā māja, kura ilgu laiku ir īslaicīgi, ik pārdienas kurināta, tumša un pārbāzta tomēr tiktu savesta tik tālu, lai tur dzīvotu ar mazu bērniņu... Un, kāpēc man nekad nav interesējušas balagānkāzas, un, kāpēc man tagad gribas visu izdarīt par spīti viņai... Jo mani vecāki nekad tā nedarītu - un arī līdz šodienai nav izteikuši nevienu komentāru ne man, ne A. par precēšanos vai tamlīdzīgām nodarbēm. Jo viņi mums uzticas. Tētis man tikai pajautāja, vai priecājos un, vai viss kārtībā - ar to laikam dažādu vecāku paaudzes atšķiras, jo manējiem ar A. mammu ir 10 gadu starpība (A. mamma ir vecāka)... Un vispār, A. mamma cita skabargas redz, bet savus baļķus gan nav manījusi... Dod, Dieviņš, lai viss tomēr būtu labi, jo negribētos domāt, kā viena mana ārzemju mamma teica - viņa jau ir veca, ilgi nedzīvos...
Lai gan par bērniņu viņa it kā priecājās, baidos, ka mums tomēr tik viegli neies...
Bet bērniņam viss labi, analīzes labas un pagaidām vienīgās sūdzības - aizlipis puncis un muguras sāpes... Braucu ar ričuku... (:

5:54pm: Būtu jāstrādā, bet negribu. Esmu bijusi tirgū, jo kopš vakardienas absolūti kārojās vīnogas, kuras tur, protams, nenopirku, noskatījusies ar vienu aci divas filmas, jo paralēli kārtoju māju un pat izsūcu paklāju, gaidu A., jo viņš vakardien pie manis atstāja mašīnas atslēgas un tas nozīmē, ka šovakar pēc darba paliks bez mašīnas un riteņiem, ja vien netiks sūtīts kaut kur uz manu pusi. Puika.

Atkal puncis kā bumbiņa - pūšas par visu. Visvairāk no tā, ko iekāroju - vīnogām, pistācijām, šķovētiem kāpostiem. Bērniņam laikam par traku.

Bērniņš puncī peld kā akvārijā - kad redzēju kā kustās - sāku raudāt. Izskatījās pēc mazas lupatiņu lellītes, kuru kustina ar aukliņu palīdzību. Tāds mazs knipucītis - līdz pirmajai oficiālajai sonogrāfijai, kas būs rīt, dažu dienu laikā būs izaudzis vajadzīgos milimetrus. Esmu mazliet uztraukusies, bet visam jābūt labi. A. nāks man līdzi, paturēt rociņu (; Ņemot vērā, ka mana jaunā daktere bija tiešām jauka, ir pamats cerēt, ka arī sonogŗāfiju veiks tikpat gudrs un pieredzējis cilvēks. Visādi citādi jūtos labi - gaidu, kad puncis izaugs un jutīšu mazā knipuča kustības - vienmēr esmu domājusi, kā tas ir un pavisam drīz es zināšu.

Bet jau tagad mani sajūsmina iespēja būt ar divām sirsniņām. Tas IR brīnums.

5:25pm: 9. marts ieies manā vēsturē kā diena, kad pirmo reizi dzirdēju bērniņa sirdspukstus un ārste pateica, ka neko sliktu neesmu varējusi izdarīt ar savām zāļu lietām, līdz ar to no viņas kabineta izgāju raudot no atvieglojuma. Nu es patiešām izbaudu!

1:15pm: Pēc visa tā, ka mēnesis pirms kārtējās dzimšanas dienas patiešām ir sliktākais laiks gadā, sestdien šī mēneša pašā, pašā izskaņā nopirku grūtniecības testu (vienkārši ieliku groziņā, bez jebkādas idejas, jo visi iepriekšējie testi bija negatīvi) un tas mājās parādīja, ka esmu divu strīpiņu vērta, tātad stāvoklī.

Es esmu stāvoklī.
Un esmu nevis laimīga, bet bezgala nobijusies, jo sanāk, ka esmu bijusi stāvoklī jau tad, kad, lai glābtu zobu, dzēru antibiotikas un pretsāpju tabletes, plus - pārtulkojusi divu asins pilīšu divdiennieku par mēnešreižu būšanu un, lai nepaliktu stāvoklī laikā, kad cīnāmies par zobu (un nezin kādas mahinācijas vēl priekšā), atsākusi dzert kontracepcijas zāles...
Pati sev izklausos pēc stulbas piecpadsmitgadnieces, kas aiz savas nezināšanas/nedomāšanas palikusi stāvoklī - bet es no sirds uz to gāju un pārdzīvoju par katru negatīvo testu, kuru veicu līdz it kā mēnešreižu dienai pirms divām nedēļām. Tie visi bija negatīvi... Un tagad, kad bērniņš tur ir, es to nespēju novērtēt, jo man bail, ka esmu viņam jau pāri nodarījusi... Vizīte pie ārstes bija pieejama tikai nākamnedēļ, tā nu tās bailes dzīvos manī vēl pusotru nedēļu...

Es, protams, neesmu vienīgā. A. nenobijās un neaizmuka. Sākumā viņš nesaprata, ko saku viņam, bet pēc tam... Mums viss būs labi.

12:43pm: Sapnī redzēju bijušo.
Nez kādā sakarā biju TR, tā starp citu satikos ar saviem draugiem un pie viena - bijušo. Viņš it kā nebija tur, bet bija - bija tā it kā viņš lūdz, lai piedodu viņam un atgriežos, bet es stāvu un domāju - ka uz tikšanos aiziet varu, varu uzklausīt un izrunāties, bet noteikti ne atgriezties tajās attiecībās. Pie viena nodomāju, ka man taču ir A. un tā mīlestība, kas iespējama tikai starp mums.

Nezinu, kāpēc par to vispār sapņoju, nu jau domāju - visticamāk, jo tā arī neesam izrunājušies, piedevām pēdējā viņa ziņa, manuprāt, vistīrākie meli, kas mani tomēr ir ietekmējuši. Es domāju par to, kāpēc viņam bija tā jāraksta, jo viņa rīcība toreiz liecināja par ko citu. Vai arī viņš vienkārši pieder pie tiem, kas nevar bikšu priekšu saturēt ciet...

9:35am: Kopš pirmdienas A. nebija bijis - slimoja un sargāja mani, bet vakar bijām norunājuši, ka nu gan pietiks būt šķirtiem, A. atbrauca.
Pirms tam konstatēju, ka man ir temperatūra, ielīdu vannā un godīgi A. uzrakstīju, ka laikam nekas nesanāks, jo tagad slima esmu arī es.
Nezinu, vai tas no iespējamās temperatūras vai galvassāpēm, bet man divas dienas sāp arī auss. Sākumā man šķita, ka tā pēkšņi atcerējusies pēdējo mājuplidošanu no TR - toreiz bija traki, auss sāpēja vēl ilgi pēc tam - tagad domāju, kāpēc sāp un varbūt tiešām jātiek pie kāda ārsta (piektdienas vakara atklāsme, protams), lai pārbauda...
Bet A. tomēr atbrauca, protams, un es gulēju viņam virsū tik ilgi, līdz visas ilgas bija norimušas. Norimušas, ne pārgājušas. Mēdzu ilgoties pēc viņa arī tad, kad viņš ir blakus - ne tāpēc, ka mums katram sava darīšana tajā brīdī, bet tāpēc, ka nekad nepietiek. Tad mēs gulējām blakus, viņš smaržoja mani un es smējos - pārbaudi, vai esmu bijusi laba meitene?! Un viņš saka - nē, man vienkārši patīk, kā tu smaržo. Un viņš patiešām diezgan bieži ielien ar degunu man matos un pasmaržo, pasmaržo ādu... Nedēļas laika diezgan daudz bijām izrunājuši FB, jo tur baciļi pa naktīm nepārvietojās un viņš mani patiešām nomierināja - tas jādara vīrietim, lai sieviete būtu laimīga un apmierināta. Tāpēc vakar bija nu tā... Biju apsolījusi viņu neaiztikt, ja viņš atbrauks, bet kad nu viņš tur tā gulēja man blakus un mīļoja, nenoturējos... Un tas kopā pārauga tādā fiziskā mīlestībā, kas absolūti neliecina par to, ka abi slimi, noguruši un saudzējami. Milzīgs mīļums, ilgas un prieks par atkal kopā būšanu... Un tad viņš aizbrauca mājās. Es sildīju kājas.
Pamodos, jūtos labāk, bet ne spīdoši, ne kā briljants. Brauksim uz Ķ., tad jau redzēs - varbūt pirts ārstēs un izārstēs...

6:40pm: Ir rudens.
Dzeru savas mazās tabletītes, skaitu dienas, gaidu mēnešreizes un katru reizi apraudos, kad tās sākās.
Nonāku pretrunās. Dzeru tabletītes, bet gaidu, lai būtu stāvoklī.
Rēķināju, rēķināju, neko neizrēķināju, vien sapratu, ka decembrī beigšu ar tabletēm.
Jāpierakstās pie ārstes, jāuztaisa analīzes un jāsaprot, vai varu.
Jo es ļoti gribu.
Gribu tik ļoti, ka no salidojuma braucot, iereibusi stāstu A. par klasesbiedru, kurā skolas laikā biju ļoti iemīlējusies - viņam ir divi bērni - skaisti un veseli, un jautāju, vai drīkstu decembrī beigt lietot tabletes... A. ir piekusis, nostrādājies, braucis man pakaļ un ved mājās, es esmu iereibusi un saņēmusies to pateikt skaļi. Es gribu būt mamma. Pat, ja vēl nesaprotu, ko tas nozīmē, es gribu.
Es ilgojos pēc mīļuma. Pēc rūpēm. Un A. man saka, labi.
Labi.
Esmu drošībā un mīlestībā kā burbulī.

8:49pm: Staigāju šeit garām un joprojām nerakstu.
Biju pazaudējusi vēlmi, bet šobrīd saprotu, ka gribas atkal sevi mazliet atstāt tur, kur tas netraucē citiem.
Uzrakstīt un atstāt.
Gaidu A. mājās, viņam vēls vakars un es ilgojos arvien skaļāk.
Mums ir labas dienas un lieliskas. Vēl ir tās, kad neesam kopā, jo kaut kas jādara viņam (parasti) vai tomēr man. Tas gan nav pārāk bieži. Nespēju iedomāties, ka ilgstoši dzīvojam prom viens no otra.
Es to izjutu un man ne pārāk patika, domāju, ka viņam arī nē. Taču tas bija mans Golden Age atvaļinājums, ieplānots krietni pirms satiku viņu.
Liktenis mums ir labvēlīgs. Mīlestība aug, reizēm tā ir karsta kā tikko cepta maize, dažreiz mierīga kā kafija krūzē - jo nebango, vienkārši esam mierā viens ar otru.
Viņš mani mīļo, es stādu puķes viņa dārzā. Viņš smejas par manu ziemas mēteli, es nopērku viņam svītrainu džemperi. Viņš labo manas salauztās lietas, es skatos viņam uz pirkstiem un jūtu līdz... Es viņu mīlu. Tas nav pārejoši, jo katru dienu mīlu citādāk. Gaidu atgriežamies mājās, virtuvē noskūpstu, kamēr viņš mazgā rokas, pieglaužos viņa mugurai kā kaķis un dziļi elpoju. Dod Dievs, lai tas nekad nebeigtos...

8:11pm: Brīvdienas pagāja mierīgi.
Sestdien gan pamatīgi sašļuku, kad sapratu, ka uz Ķ. nedosimies divatā, bet būs arī mamma.
Gribot upenes lasīt.
Tev tas nav jādara, viņš teica.
Kā tad.
Nu lūk.
Mamma, protams, bez lielām ceremonijām no sākuma mani sabučoja. Labi. Pati iesāku.
Upenes, protams, lasījām kopā. Tiku mazliet izkomandēta, taču ne nejauki.
Izrunājāmies, pārgājām uz tu. Viņai joprojām, protams, nepatīk, ka ar A. draudzējamies kā tipiski mūsdienu jaunieši.
Nu neko, mammīt, šis tev nav jāsaprot vai jāpieņem. Mēs abi savu izvēli esam izdarījuši un jūtamies labi tā.
Mamma arī paziņoja, ka vīrietim 30 gados pirmais bērns ir ok, bet sievietei gan nē. Mammīt, cik tev pašai bija gadi, kad A. piedzima? Mazliet pēc trīsdesmit? 33?
Nespļauj nu pret vēju.
Vēsā mierā nolasīju upenes, mazliet apbižojos uz tām sasodītajām skudrām, kuras, protams, mēģināja mani apēst...
A. aizveda mammu uz autobusu, es tikmēr sakārtoju viņa bardaku. Kaut kāda mānija - likt drēbes uz visiem krēsliem, pat, ja krēsli ir vismaz 8 un drēbes tikpat.
Viņš bija pārsteigts, bet īsti ne dusmīgs - parasti jau cilvēki mazliet dusmojas, ja tiek izjaukta viņu kārtība, bet man tik ļoti gribējās ieraudzīt apaļo galdu un pa grīdu staigāt basām kājām. Nespēju noticēt, ka tur nav dēļu grīda...
Lai vai kā, bijām abi pēc tam pirtī, kas kopš zināma laika ir ļoti pat jutekliski - vienkārši tā būšana blakus uz lāvas, tas, kā viņš iemasē manā ādā pirts medu... Cik fõrši tomēr pēc pirts pasēdēt laukā un mazliet atžirgt.
Svētdien visu dienu nodzīvojos pa gultu, izņemot to stundu, kad ārā sēžot, pabeidzu savu nebeidzamo eseju.
Šodien to iesniedzu. Nu lai tā būda rūc, redzēs pēc mēneša, kas no tā iznāks.
Vakarā ar A. mazliet parunājāmies, izrādās viņš ļoti pārdzīvo to, ka nevar atrast meistaru, kurš būtu ar mieru savest kārtībā vannasistabu un virtuvi tur Ķ., it kā viņu nomierināju - sliktākajā gadījumā būs jādara pašiem.
Pavilku viņu uz zoba, ka nespēju iedomāties, kur mēs tur liksim bērnus - jo ir tikai mūsu istaba un vēl mazā istabiņa. Viņš saka, ka sākumam - nu diviem bērniem pietiks ar to pašu, bet pēc tam gan būs jādomā par otro stāvu.
Man patīk viņa apņēmība. Un viss būs labi.
Izspēru, ka mūsu meita būs Nora - jau sen esmu to izdomājusi un kopā ar viņa uzvārdu Nora izklausās jauki. Ja būtu iespēja - būtu arī otrs vārds, piemēram, Nelle. Kaut gan esmu pret to, ka bērniem ir divi vārdi, īpaši tad, ja otru vārdu neviens nelieto.
Nu lūk. Gaidu A. mājās, taisīšu vakariņas, saldais jau ievelkas un gaida viņu.
Man gan vajadzētu diētu - nu jau plus četri. Par ko? :D

12:34pm: Viss ir kārtībā.
Ir pagājis ļoti ilgs laiks - īsti nav bijusi vēlme palikt divatā ar sevi šeit un izlikt to, kas iekšā. Man ir kur likt emocijas un enerģiju.
Esmu laimīga. Mierīga. Apmierināta.
Vairāk garīgi, kā fiziski, lai gan atzīstu - mums iet lieliski.
Viņš mani prot samīļot tā, kā neviens nekad nav spējis.
Un vienlaicīgi - tā viņa kautrība tikai tagad rimst. Esam tik tuvi.
Braucu uz Ķ. un viņš gaida, izkurinājis pirti.
Ejam pirtī un viņš mani nopaijā un noper.
Dalāmies mīlestībā.
Aizmiegam blakus - man atstājis vietu pie mūrīša un tur patiešām ir visdrošāk un vissiltāk - starp mūrīti un A.

Nākamā dienā tikai pret vakarpusi izeju laukā un pie durvīm satieku sikspārņu bērniņu.
Un tad ieslēdzās tas māmiņas gēns, kurš vēl pirms dažām dienām tika slāpēts, veikala labierīcībās uzčurājot uz testa...

Un par māmiņām runājot, esmu satikusi A. mammu - pirmajā reizē biju nenormāli uztraukusies, bet viss bija kārtība. Līdz pavadīju kopā ar viņu ar Līgo svētkus - tas beidzās ar eksāmenu, kuru laikam gan izturēju - bet pavisam tas beidzās ar to, ka mājupceļā gandrīz apraudājos - tik ļoti mamma bija nogurdinājusi mani ar savu informāciju, viedokļa jautāšanu, komentāriem...

Tagad mamma ir manā prātā gandrīz kā vellamāte, lai gan viņa tāda nav - skaļa, jā, tieša, jā. Negribu nonākt situācijā, kad A. manis dēļ nonāk sliktās attiecībās ar mammu, lai gan - nu viņš jau sen dzīvo kā pats par sevi, bez mammas gādības.
Kad A. stāstīju, kas tieši man lēcies, viņš teica, ka sen šos jautājumus ar mammu izrunājis, lai aizmirstu...
Un mammai nav teikšana tur, kur parādās jēdziens "mēs".
Bet tas ir tik sarežģīti. Un es priecājos, jo man tiek dota izvēle - nē, ar mammu uz zvejnieksvētkiem negribu...
Labāk glābt sikspārņu mazuļus.

Šovakar ielido brālis, pirms nedēļas - Jancis. Gaisā viss virmo.

11:28pm: brīnišķīgs ir tas brīdis, kad dalāmies siltumā un mīlestībā, pēkšņi viņš pieliecās, pavelk lejup biksīšu maliņu, nobučo manu dupsi četrreiz, atkal pavelk biksīšu malu augšā un papliķē nobučoto vietu viegli, vieglītiņām. tādā brīdī man šķiet, ka uzsprāgšu, vienlaicīgi domājot tikai par to, ka šis cilvēks varētu būt ar mani vienmēr.

11:32pm: vēl viena nedēļa pagājusi.

vakar satikāmies jau Ķ., viņš visu dienu kurināja pirtiņu, bet es braucu no Rīgas pie viņa. neizgulējusies.
pirtiņā bija jauki. pliki un kautrīgi.
tad viņš lika mani gulēt.
ne pārāk sanāca.
pirmo reizi manās rokās nonācis vīrietis, kuru uzbudina vien kakla skūpstīšana... tas mani mulsina, tomēr vienlaikus - man patīk tā darīt. kakls, skausts. man, piemēram, skausts un auss ļipiņas. katram jau savs.
nezinu, vai viņš uztraucas, vai steidzas, bet jutu, ka atkal netiksim līdz galam.
sieviete laikam ir vienīgā būtne pasaulē, kas spēj izdomāt miljons domu pussekundē un trīs reizes pārdomāt.
jo ko gan viņš padomās?
ja nu viņam nepatiks?
ja nu viņš pēc tam mani vairs neskūpstīs?
jo nu ziniet, tādā piķa melnā tumsā beidzot nolēmu, ka tāpat neredzēšu viņa reakciju... nu, ja viņš būtu, piemēram, sašutis.
taču es izdarīju tieši to, ko gribēju un tieši tā kā gribēju, un patika gan man, gan viņam. un tad beidzot mēs tikām līdz galam.
nebija tā, ka ekstāzē uzlidoju septītajās debesīs, tomēr man ļoti patika. ļoti patika just viņu sevī.
varbūt tieši tādai ir jābūt mīlestībai - vienkāršai, abiem saprotamai - lai gan atzīstu, vairāk priecātos, ja viņu redzētu nevis tikai justu tumsā - jo viņš ar glāstiem izdarīja daudz vairāk nekā cilvēks, kurš citēju "mīlēju tevi piecus gadus". nesalīdzinu. atklāju ko jaunu.
mazliet lūdzu Dievu, lai A. atveras, ja tādiem mērķiem vispār var atvēršanos lūgt (:

7:00pm: Nu, kad aiz muguras ir atvaļinājuma nedēļa, milzīga sajūta, ka neesmu neko izdarījusi... un tomēr. Esmu mīlējusi. Mīlu.

Sestdien ieradās A., vēl nebiju paspējusi pārģērbties - viņš ienāca uzvalkā. Tik jocīgi, ka kaut kas tāds notiek. Saģērbos, uzvilktu augstpapēžu kurpes un pirmo reizi man nevajadzēja pastiepties uz pirkstgaliem, lai viņu noskūpstītu :) Teātrī bija jauki. Tāda divvientulības sajūta, caur smiekliem un lielām domām. Pēc teātra braucām pie manis, gatavoju vakariņas un mazliet dusmojos, jo viņš gatavojās pavadīt vakaru uzvalkā - tāds iestīvināts :) beigās nez no kurienes uzradās t - krekls un viss nokārtojās. Laikam vairāk dusmojos par to, ka nevilšus nodomāju - viņš nemaz tā īsti nebija domājis, ka paliks pie manis...
Skatījāmies vismuļķīgāko muzikālo raidījumu, kāds vien iespējams.
Skūpstījāmies līdz neprātam un tad pavisam ikdienišķi gājām gulēt - tā it kā tas notiktu katru dienu.
Vilka uz mīlestību, neprātīgu mīlēšanos, tomēr nobremzēju un atstāju viņu un sevi gribošu - vēl mazliet jāpierod un tad... grūti apslāpēt to neprātu, kas manī iekšā burbuļo un vārās - psiholoģiski tas ir jau noticis - esam viens vesels, tomēr tā fiziskā būšana kopā... Šķiet, ka gribu viņu pavisam pieradināt.
Ja es aizmigu un reizēm pa nakti pamodos no viņa siltuma un tā, ka viņš mani vēro, tad viņš kā muļķītis no rīta atzinās, ka nav gulējis... Tikai nākamajā vakarā, pēc kopīgas dienas viņa laukos - atzinās, ka visu laiku gribējis mani mīļot un skūpstīt.
Laukos bija jauki - es strādāju, sēžot laukā, saulītē un viņš darbojās ar savām lietām. Tāds saimniecisks, mēdz ar sevi aprunāties kaut ko labojot... Tas ir tik smieklīgi un pazīstami reizē. Nejauši aizmigu turpat saulītē pie mājas un viņš mani pamodināja ar buču. Romantiski un vienkārši. Man patīk koki viņa dārzā, dīķis ar varžu kori. Traucē dobe, kura nav izravēta - knapi noturējos to neizravējusi - un tas jau liecinātu par manu iesaistīšanos. Toties dienas noslēgumā uztaisījām ģenerāltīrīšanu virtuves bufetē - viņš mani pielika pie darba un es visu izmetu - atstājot vien lietas, kuras mēs tiešām kādreiz vien varētu vēl izmantot. Ar tādu domu viņš lūdza manu palīdzību un ar tādu domu arī palīdzēju. Un tā ir iesaistīšanās.

Nākamreiz iesim pirtī - gribu saprast, kāds viņš ir tur. Kā per :D Nopietni, tam jābūt ļoti citādāk.
Šovakar strādāju, viņam vēl darba diena un tiksimies rīt. Gaidu ļoti. Atzīstos par vētrām. Lūdzu nenobīties. Vissliktākais ir tas, ka manas vētras ir cieši saistītas ar iepriekšējām attiecībām un tāda atzīšanās, ka gūstu baudu no tā, ka, piemēram, viņa loceklis ir man mutē - tas ir kaut kas, ko joprojām nespēju izdarīt. Nav nozīmes vispārināt... Tāpat skaidrs no kurienes tas nāk. Un kā ir labāk - tēlot muļķīti, ka - ai, nejauši?! vai izlikties, ka tas ir pavisam kas jauns man? Nu nē, nemelošu. Man vienkārši tas patīk.

2:04pm: un vēl mums bija saruna ar vecmāmiņu - kamēr sēdējām pie mājas uz soliņa.
viņa ir veca, vairs tik labi nedzird, tomēr uztraucās par mums visiem.
neizstāstīju viņai par A., tikai dzirdēju frāzi, ka cilvēks manā vecumā vairs nevar būt viens - ar domu, ka kaimiņu džekam, kurš nositās ar moci, noteikti bijusi meitene.
pie Aivja biju kapos. iededzu sveci un slūžas atnāca vaļā - skatījos uz ziediem, svecēm, kuras vairs nedega, vainagu lentām un sirds salūza. raudāju, kā bērns. tik ļoti sāpēja apziņa, ka tur guļ viņš un viņš nekad dzīvē nepiepildīs to, ko piepildīt varam mēs. tas ir liktenis, nekā citādāk to nosaukt nevar.

1:52pm: esmu bijusi laukos, nevienam neko neesmu izstāstījusi un vakar no rīta piedzīvojusi lielu drāmu pati ar sevi.
gandrīz sakrāmēju mantas un neatvadoties gribēju sperties uz Rīgu. tas viss ir man galvā, bet ilgi ar senčiem arī nespēju.

gaidu vakaru - šodien plānos bija braukt uz Ķekavu ar A., piedzīvot to romantisko laukos būšanu divatā, bet atgriezos pilsētā vēlu un viņš piedāvā iet uz teātri šovakar. izvērtēju visas mūsu iespējas un ieteicu iet uz teātri mierīgi, aizbrauksim uz Ķekavu rīt. rīt arī diena. viņš gatavojas palikt pie manis pa nakti, jo tikai tā tagad esmu spējīga iztulkot "kā celsimies, tā velsimies..."

pēdējo reizi tikāmies trešdienas vakarā - biju svaigi atgriezusies no Baldones, kur kopā ar S. izbraukājām visu miestu - tā ka vēl šodien sāp dibens. vispār trešdien bija ļoti skaista diena.

otrdien pēc teātra viņš tomēr sagaidīja, tātad arī tā drāmas karaliene, kura ļoti vientuļi jutās, aplauzās. protams, būtu citādi, ja viņš sagaidītu mājās pēc teātra, bet viņš tomēr bija gaidījis mani un teica, ka man nav jājūtas vienai.

vispār laikam jā. es vairs neesmu viena. darbā viņam divas trakas dienas - kad visa Rīga slīga sastrēgumos, bija vien labi, ka vakarā vēl nevajadzēja braukt pie manis - labāk, ka viņš atpūšas.

ceturtdien braucu uz laukiem kopā ar māsas vīru, no sirds izrunājāmies - brālim esot labāk, viņš progresē un psiholoģiski jau ir tik tālu, ka domā vest savu fizioterapeiti uz klubiem, kad atkal staigās. nezinu, cik reāla ir tā staigāšana, bet gūžas viņam kustoties un viņš rāpo... tas ir tik ikdienišķi mums, bet ne cilvēkam, kurš paralizēts un atlikušo dzīvi tiek gatavots dzīvei ratiņkrēslā... mīlu viņa vīrišķību un spēku cīnīties. dod Dievs.

nu un A., esmu neprātīgi noilgojusies, nespēju sagaidīt mirkli, kad ierāpšos viņam klēpī un samīļošu...
brālim izstāstīju, brālis smējās par ielēkšanu citā autobusā, bet, protams, bija nenormāli priecīgs, ka dzīvoju tālāk un negriežu vēnas. viņš mani uzjautrināja, jo teica, ka kliegšana parādās vēlāk - diez vai tētis uz mammu kliedza, kad viņi vēl dzīvoja ar rozā brillēm... es tomēr neticu, ka A. tā varētu, viņa vārdi un darbi liecina, ka man par to nevajadzētu uztraukties.

gaidu vakaru... viss ir tik labi!

11:16pm: par spīti brīnišķīgajam vakaram ar Piafu, jūtos vientuļa.

lūk.

8:42am: vēl viens lielisks vakars garām.
biju tik mīļa un laba, ka iedomājos, ka jātaisa vakariņas - jo cilvēks visu dienu darbā un vakarā pa taisno pie manis.
viņam tas patika.
lielā mute tikai pļāpā, jo ir nenormāli uztraukusies un pārgaidījusies - un nemaz neredz, ka viņš slēpj aiz muguras puķi... Un to, kas man pašai jāpaskatās vēlāk.
vispār es neesmu no tām, kas gaida, kad tiks apdāvināta, tomēr godīgi atzīšos - ir ļoti patīkami. un visvairāk man patīk pārsteigumi - bez iemesla, jo pati parasti tā pārsteidzu draugus. vienkārši, lai cilvēki priecātos.
un tā puķe tik skaista.
lieliski pavadījām laiku viens ar otru, pilnīgā klusumā, kad bijām izrunājušies.
man patīk gulēt ar galvu viņa klēpī un skatīties ārā pa logu - debesu TV. vienā brīdī tās izskatījās kā ziemā...
cilvēki satiekas, iemīlas un viss ir labi beidzot. kā tā varēja notikt?
un tagad man ir viņa dots sargeņģelis. viņš pats tāds ir. ar savu stiprumu un maigumu reizē.

2:43pm: kāds vakar pa nakti izpļāpājās, ka ir mazliet iemīlējies.
otra puse klusēja.
uzrakstīju, ka meiteni bez komentāra šādā situācijā atstāt nav glīti - pat, ja viņš nejūtas tāpat.
esmu iemīlējusies, un tas ir abpusēji.
uz laukiem arī vedis ar domu par nākotni.
no sērijas, ja nenobīšos, apprecēs (;
dīvainas ir visas sajūtas.
šorīt satiku tēti, parunājāmies, ko vēl mājās vajadzētu - un visu ko varētu, "jo tu taču tik drīz nekur nepārvāksies"...
labi, ka viņš neredzēja manu seju - bet godīgi atbildēju, ka tuvākajā laikā neplānoju gan.
manai jaunizceptajai māsīcai ir smuks bērniņš. vakar, protams, bija smukāks. tētis viņu apsmaidīja, bet zinu, ka viņam tas bērniņš arī patīk.
kā var nepatikt bērniņš? vienalga, kāda viņam ādas krāsa vai acu šķībums.
pasaule elpo.

10:44pm: Nu lūk.
Diennakts pagājusi.
A. vakar atbrauca, aizbraucām uz Jelgavu - muzejnaktī padzīvot. Sirsnīgs bija viņa pārsteigums, kad pie slimnīcas liku griezties atpakaļ un braukt uz privāto antīko auto muzeju. Nu trāpīju - ja nebrauktu garām un neredzētu, ka tur notiek kustība, pat nenodomātu, ka ir vērts tur ko meklēt. simpātiski un zolīgi gan, līdz pat bītlu platēm.
Bijām Eliasa muzejā, kur nebiju bijusi kopš augstskolas laikā safabricēju, ka esmu tur bijusi kaut kādā mistiskā kultūras vēstures praksē. Bija baigi foršās sajūtas, nu godīgi - no vienas puses - nejauši uzskrēju virsū pazīstamai skolotājai, kura pazīst arī manu mammu - bet A. tajā brīdī nebija ar mani - runāja ar draugu, kurš tur strādāja - tas mazliet savādi, jo nevienam jau mājās neesmu neko vēl teikusi - un klačas ir klačas. No otras puses - biju tik smuka un mīļa, ka bija pilnīgi vienalga par citiem - ka tikai A.
A. draugs pievienojās mums pastaigā cauri pilsētai uz vilcienu muzeju - šīs pastaigas laikā biju klusa, toties dzirdīga - ne viss ir tik svēti, kā šķiet. Man nav jāuztraucas par to, ka A. varētu mani noturēt par alkoholiķi dēļ vienas vīna glāzes - kas gan ir nereāli - viena vīna glāze un es, jā, jā, jā. Vilcienu muzejā man uznāca putnu lēkme - pārāk mazas telpas, daudz cilvēku, nulle gaisa, savā panikā ar acīm meklēju A. un sagrābu viņa roku, vienlaicīgi vilkdama mūs trīs ārā no tā visa, pretī gaisam.
Draugs pievienojās mums atceļā uz Rīgu, tas mazliet mainīja vakara sajūtas, bet vispār man ļoti patika. Braucām garām arī vietai, kur pirms dažām dienā ar moci nositās mans vienaudzis un bērnības dienu kaimiņš. Dūšiņa mazliet saskuma... Ir lietas, cilvēki un notikumus, kurus nespējam ietekmēt.
Draugu izlaidām centrā, paši atgriezāmies Pārdaugavā, pie manis...
Šeit man ļoti gribas paklusēt, jo viss jau bija labi un skaisti, viņš pat piekrita palikt pie manis pa nakti (; Ne ar izteiksmi, ka tā nu būtu pēdējā lieta, kurai piekrist, nē, vienkārši cilvēcīgi - jā, palikšu. Un tad turpmākie notikumi - kas visā visumā bija ļoti skaisti, ļoti romantiski un silti, tomēr, tomēr - mazliet sastrēbām karstu un tikuši līdz galam, vienkārši nespējām to izdarīt - ne tāpēc, ka negribētu - priekšspēle krietni ievilkās, ņemot vēra, ka bijām mājās ap vieniem un abiem bija diezgan smaga diena - nu pietiktu arī ar pagulēšanu blakus un rociņas paturēšanu...
Toties viņš beidzot nolika mani gulēt, būtu tā gulta vien lielāka... Nespējam izgrozīties. Man patīk, ka viņš par mani parūpējas arī miegā, pakutina, noglāsta deniņus.
Nepatīk rīta elpas.
Nepatīk mulsums. Nepatīk, ka viņš man nesaka, ko un kā gribētu - toties no otras puses - to itin viegli saprotu pēc viņa sirdsdarbības.
Šorīt paēdām brokastīs putru un devāmies uz Ķekavu. Nu šī ir tā daļa, kuru grūti izstāstīt, jo nu - tas viss velk tikai uz vienu pusi - neba jau ved visas un neba visām tur patīk.
Lauki kas lauki. Sava romantika, skaista pirtiņa, mājiņa, kurai augt un augt, daudz vecu lietu, kuras man traucētu dzīvot - nespētu elpot. Garāža, kura tiešām ir Garāža - nu tāda... Īsta vīrieša telpa. Bet vispār - jutos tur dīvaini labi, mierīga - līdz brīdim, kad galvā sāka griezties karuselis no zila gaisa - laikam dēļ negulētās nakts.
Atveda viņš mani uz Rīgu, nelabprāt palaida uz haltūru pie puikām. Vakars pagāja mierīgi, bijām baseinā, nu jau mana baterija patiešām ir iztērēta.
Rīts gudrāks par vakaru, viņa teica un gribēja aizmigt.

3:21pm: Vakar līdz vēlai naktij runājāmies FB.
Jocīgi, ka viņam tagad tikai darbs, darbs, darbs.
Tomēr šovakar kopā dosimies uz muzejnakti.

Vakar, vārdu pa vārdam aizrunājāmies līdz bijušajiem.
Viņš uzdeva jautājumu, godīgi atbildēju - vēl vairāk - izstāstīju vairāk nekā viņš jautāja.
Tad viņš teica, ka nevēlas, lai atceros to, kas, iespējams, man dara pāri.
Teicu, ka nepārdzīvoju, ka viss beidzās likumsakarīgi, bet neko nenožēloju. Apsolīju izstāstīt kādreiz visu, taču viņš iebilda, ka tas nav nepieciešams.
Pajokoju, ka tam man vajadzēs parakstītu dokumentu, kas apliecina, ka viņš ir brīdināts, bet no sīkākas informācijas atteicies.
Viņš piekrita.

Jēziņ, ir tik labi, ka man nekas nav jāstāsta, lai gan - ja viss patiešām kļūs nopietni - un tā izskatās, laikam taču būtu godīgi pateikt, ka esmu bijusi ar kādu kopā piecus gadus, nēsājusi viņa dāvināto gredzenu un domājusi par viņa bērniem... Tas taču būtu godīgi? Visu laiku prātā pārcilāju, kā A. varētu reaģēt uz to, ka bijušais ir turks, kā arī uz visu to, ko jau minēju.

A. arī teica, ka nespētu uz mani dusmoties - un man tiešām liekas, ka viņš nespētu - pārāk labs viņš ir. Vai arī es pret viņu esmu bijusi pietiekami atklāta un mīļa, lai negribētos kaut ko sabojāt, dusmojoties. Jo vakar vienā brīdī vilka uz to, ka dusmīga palikšu es - kad viņš iesāk teikt kaut ko svarīgu, bet tad apraujas un ne lūdzams nesaka - un es nelūgtos - bet tomēr - solīja pateikt šodien, kad tiksimies, bet man galvā miljons domu par to, vai neesmu atļāvusies par daudz. Ja viņš vispār zinātu, cik daudz vairāk gribētu atļauties...

Vajadzētu beidzot sakārtot māju, bet vēl mirkli pasēdēšu un tad jau. A. atsūtīja smieklīgu ziņu - ka minūtes velkas kā stundas, kamēr viņš ir ceļā pie manis, bet, kad ieraugot beidzot, tas esot neaizmirstami un laiks apstājas. Un man tik ļoti grūti viņu pēc tam laist prom. Tad nu manīs šovakar, kas tieši mums abiem būs uz mēles galiņiem...

1:09pm: Vakar bija tik skaists vakars - atceļā no bodes, nenoturējos, novilku kurpes un izstaigājos tā kārtīgi gan pa zāli, gan pa asfaltu.
Mājās, protams, biju vannā, pilnā mierā mērcēju dienas nogurumu un netīrumus no pēdām.
A. atbrauca ap pusdeviņiem, paēdām vakariņas - dzīvoklī bija tik skaisti vakar - debesis uz vakaru kļuva tumši zilas, biju atvilkusi aizkaru līdz pusei un aiz loga - viss zaļš - tik tīra un mīļa tā sajūta - sveču gaismā.
Gatavoju viņam vakariņas, viņš izdomāja, ka svētdien - savā vienīgajā brīvdienā viņš varētu mani aizvest pie sevis uz laukiem. Liks pie darba, nosmējos, bet nē - nē, nelikšot gan. Man gan pēcpusdienā jābūt atpakaļ Rīgā, bet nu manīsim, kas un kā.
Bet pats vakars - nu brīnišķīgs. Tāds tuvs un mīļš, nenoturējos un novilku ne tikai kreklblūzi, bet arī krūšturi - nu tajā brīdī gan sirds gandrīz apstājās, jo laikam jau tas vienmēr būs mazliet bailīgi - nezināt, ko drīkst un ko ne, un, kad. Bet man tik ļoti gribējās, tāpēc es to izdarīju un izbaudīju. Īstenībā jau tas ir pat ļoti romantiski - arī darīt to pašai - podziņu pēc podziņas atpogāt un beigās ļaut, lai viņš samīļo. Visu laiku ir tāda sajūta, ka beigšu ar viņu - nemaz neko vairāk nevajag - vienkārši samīļo, noskūpsta visur, kur man tā patīk, samīļo cieši, lielām stiprām rokām... siltām rokām. Tik gara priekšspēle man ir pirmoreiz.
Un esmu par to laimīga un pateicīga, jūtos, kā maza sievietīte, priecīga bez gala un malas, un bēdīga arī - jo no šodienas viņam atkal jābūt darbā, bet man šodien pēdējā darba diena pirms atvaļinājuma. Nu tagad būs ļoti jāpiedomā, lai satiktos kaut jel uz piecām minūtēm. Jau tā viena diena pēc Liepājas šķita kā vesels mūžs, kura laikā tu vēl paspēj nobīties un padomāt, vai tiešam tagad to visu vajag.
Vajag. Man bail nav. Esmu pārāk pārliecināta par visu.

1:21pm: Tātad.
Trakā nedēļa gandrīz beigusies.
Vēl pusotra diena darbā - sešpadsmit bērni, visi visu laiku plēšas cits ar citu. Dusmojos uz sevi, jo nespēju būt mierīga, kādai man vajadzētu būt.
Bet tad ir tās psihās mātes, kas mums pārmet, ka plēšam bērnu lietussargus un zogam bērniem zābakus (kuri otrā dienā stāv uz paklāja)... Kā lai nepaliek traks? Nevajadzētu ņemt personiski, bet nu, atslābsti mammīt, atslābsti, skolotāj. Un tas nekad neatsaucas uz bērniem, vienkārši ar vecākiem grūtāk komunicēt.

Vakar viens pazuda garāžā, bija solījies būt ne ātrāk kā deviņos, attapās laikam pēc desmitiem. Jautāja, vai vispār gribu, lai viņš atbrauc.
Biju jau pārgaidījusies, jo deviņi ir deviņi un pēc deviņiem ir būt 21:01.
Interesanti gan, kā es tagad dalīšu vīrieti ar garāžu?!

Jo jādala jau būs - bijām Liepājā, kas laikam vispār bija ļoti romantisks pasākums - sākot no tā, cik neparasti ir satikties jau tik agri, un kopā doties kaut kur.
Visas ceļu remonta vietas, kafijas pauzes, būšana Liepājā, Karostā, uz mola - līdz pašam galiņam - bučoties mola galā, sēžot uz akmeņiem - staigāt pa pilsētu - pa man mīļām un tuvām vietām - pat jūgendstila kāpņu telpā mēs bijām... Un tad naksnīgs mājupceļš, ar negaisu pa vidam - brīnišķīgi ir uz brīdi atlūzt, turot viņa roku (jā, jā - kur paliek drošība), vienkārši esot blakus un runājot vai nerunājot, jo nav svarīgi - abi laimīgi par būšanu blakus.

Un tas ir jocīgi - zināt, ka ir kāds, kurš var būt vēl tuvāks - un ne fiziski - tieši garīgi - tuvāks par bijušo. Un noteikti, noteikti zināt, ka viss ir labi un būs labi. Pēc Liepājas satikāmies tikai otrdien, abi noilgojušies - un to var ļoti just. Tieši pirms viņa atbraukšanas nejauši uzzināju, ka smagā avārijā nosities mans bērnības kaimiņš, dūšiņa pamatīga apskrējās... Un ar visu to - A. mani samīļoja, savāca un nomierināja. Tovakar mēs pirmo reizi gulējām blakus. Tik labi, tik labi.

Un vakar tā garāža. Sievietei to grūti būs pieņemt, saprotu, ka viņa stihija un vajadzīgas lietas, bet garāžā laiks rit citādi... Ja aizmirst sievieti, kura ir pārāka pat par hokeju (; jokojos, bet visur jau ir sava daļa patiesības. Un katram mums ir sava lõģika un savas idejas par to, kāpēc citi cilvēki kaut kā rīkojas.

12:01am: biju pie draugiem, puse diena dārzā, melnajās laiviņās iesauļotas pēdas.

vakarā, mazliet noreibusi, steidzu uz mājām. labi, ka I. mani paķēra līdzi - mums uz vienu pusi. vīrs pirms diviem mēnešiem aizgājis pie citas.
atbrauca A.
parunājāmies, pasēdējām gultā, skūpstījāmies.
viņš tiešām ir kautrīgs, nudien dīvaini, ka nerauj drēbes nost (; uzprasījos pati un paliku viņa klēpī ķēmu biksēs un puķainā krūšturī. biju tik pārliecināta par sevi, bet tomēr - lai novilktu krekliņu, bija nepieciešams saņemties un bez jokiem - tieši tobrīd Uzvaras parkā gāja vaļā gadsimta uguņošana.
rīt viņš mani ved uz Liepāju.
jūtos kā mākoņos staigājot - tik ļoti negribas zaudēt šos brīnišķīgos brīžus un tuvību, kas nu ir jau nākamajā pakāpē.
jo puskailai sēžot viņam klēpī un atskārstot, ka jā - tūlīt, tūlīt viņš varētu palikt pie manis - jo uz manu teikto, ka drīz vairs prom nelaidīšu, atbild ar jā.
te ir daļa spēles, kas patīk mums abiem.
man patīk, ka viņš nolasa manas domas, bet, kad tomēr neuzdrošinās, atsaucās uz manu piedāvājumu.
kaut kas brīnišķīgs.

N. pēc dārza ballītes tomēr piezvanīju un pateicu, cik laimīga un noilgojusies biju pēc viņas, un, ka vispār esmu laimīga, ka man ir A. un, ka nākamajai bērniņš būs man, jo ir pienācis mans laiks. viņa atbild, ka jūtot, ka gaisā ir kas vairāk - ka es vispār esmu citādāka. ka ir laimīga, ka tā. gaida, kad satiks A.

es gaidu, kad dzīvē būs milzīgas pārmaiņas.

9:19am: un vēl.
vakar caur draugu draugiem ieraudzīju FB bijušā bildi, kurā viņš teorētiski izskatās, ka ir kopā ar bildē redzamo meiteni. meitene, kura joprojām uzturas un strādā turpat, kur viņš. es paspēju tikai nodomāt, ka tas taču ir labi - jo es mierīgu sirdi dzīvoju tālāk un tagad to darīšu vēl mierīgāk.
bet no otras puses, uznāca vēlme uzrakstīt. viņš man neatbildētu un nemaz negribu tās emocijas, pietika jau, ka šonedēļ nejauši atklāju, ka telefonā palikušas sms no viņa. viss kas notiek, notiek uz labu.