Ir rudens.
Dzeru savas mazās tabletītes, skaitu dienas, gaidu mēnešreizes un katru reizi apraudos, kad tās sākās.
Nonāku pretrunās. Dzeru tabletītes, bet gaidu, lai būtu stāvoklī.
Rēķināju, rēķināju, neko neizrēķināju, vien sapratu, ka decembrī beigšu ar tabletēm.
Jāpierakstās pie ārstes, jāuztaisa analīzes un jāsaprot, vai varu.
Jo es ļoti gribu.
Gribu tik ļoti, ka no salidojuma braucot, iereibusi stāstu A. par klasesbiedru, kurā skolas laikā biju ļoti iemīlējusies - viņam ir divi bērni - skaisti un veseli, un jautāju, vai drīkstu decembrī beigt lietot tabletes... A. ir piekusis, nostrādājies, braucis man pakaļ un ved mājās, es esmu iereibusi un saņēmusies to pateikt skaļi. Es gribu būt mamma. Pat, ja vēl nesaprotu, ko tas nozīmē, es gribu.
Es ilgojos pēc mīļuma. Pēc rūpēm. Un A. man saka, labi.
Labi.
Esmu drošībā un mīlestībā kā burbulī.