Pēc visa tā, ka mēnesis pirms kārtējās dzimšanas dienas patiešām ir sliktākais laiks gadā, sestdien šī mēneša pašā, pašā izskaņā nopirku grūtniecības testu (vienkārši ieliku groziņā, bez jebkādas idejas, jo visi iepriekšējie testi bija negatīvi) un tas mājās parādīja, ka esmu divu strīpiņu vērta, tātad stāvoklī.

Es esmu stāvoklī.
Un esmu nevis laimīga, bet bezgala nobijusies, jo sanāk, ka esmu bijusi stāvoklī jau tad, kad, lai glābtu zobu, dzēru antibiotikas un pretsāpju tabletes, plus - pārtulkojusi divu asins pilīšu divdiennieku par mēnešreižu būšanu un, lai nepaliktu stāvoklī laikā, kad cīnāmies par zobu (un nezin kādas mahinācijas vēl priekšā), atsākusi dzert kontracepcijas zāles...
Pati sev izklausos pēc stulbas piecpadsmitgadnieces, kas aiz savas nezināšanas/nedomāšanas palikusi stāvoklī - bet es no sirds uz to gāju un pārdzīvoju par katru negatīvo testu, kuru veicu līdz it kā mēnešreižu dienai pirms divām nedēļām. Tie visi bija negatīvi... Un tagad, kad bērniņš tur ir, es to nespēju novērtēt, jo man bail, ka esmu viņam jau pāri nodarījusi... Vizīte pie ārstes bija pieejama tikai nākamnedēļ, tā nu tās bailes dzīvos manī vēl pusotru nedēļu...

Es, protams, neesmu vienīgā. A. nenobijās un neaizmuka. Sākumā viņš nesaprata, ko saku viņam, bet pēc tam... Mums viss būs labi.