vēl viena nedēļa pagājusi.

vakar satikāmies jau Ķ., viņš visu dienu kurināja pirtiņu, bet es braucu no Rīgas pie viņa. neizgulējusies.
pirtiņā bija jauki. pliki un kautrīgi.
tad viņš lika mani gulēt.
ne pārāk sanāca.
pirmo reizi manās rokās nonācis vīrietis, kuru uzbudina vien kakla skūpstīšana... tas mani mulsina, tomēr vienlaikus - man patīk tā darīt. kakls, skausts. man, piemēram, skausts un auss ļipiņas. katram jau savs.
nezinu, vai viņš uztraucas, vai steidzas, bet jutu, ka atkal netiksim līdz galam.
sieviete laikam ir vienīgā būtne pasaulē, kas spēj izdomāt miljons domu pussekundē un trīs reizes pārdomāt.
jo ko gan viņš padomās?
ja nu viņam nepatiks?
ja nu viņš pēc tam mani vairs neskūpstīs?
jo nu ziniet, tādā piķa melnā tumsā beidzot nolēmu, ka tāpat neredzēšu viņa reakciju... nu, ja viņš būtu, piemēram, sašutis.
taču es izdarīju tieši to, ko gribēju un tieši tā kā gribēju, un patika gan man, gan viņam. un tad beidzot mēs tikām līdz galam.
nebija tā, ka ekstāzē uzlidoju septītajās debesīs, tomēr man ļoti patika. ļoti patika just viņu sevī.
varbūt tieši tādai ir jābūt mīlestībai - vienkāršai, abiem saprotamai - lai gan atzīstu, vairāk priecātos, ja viņu redzētu nevis tikai justu tumsā - jo viņš ar glāstiem izdarīja daudz vairāk nekā cilvēks, kurš citēju "mīlēju tevi piecus gadus". nesalīdzinu. atklāju ko jaunu.
mazliet lūdzu Dievu, lai A. atveras, ja tādiem mērķiem vispār var atvēršanos lūgt (: