Nu lūk.
Diennakts pagājusi.
A. vakar atbrauca, aizbraucām uz Jelgavu - muzejnaktī padzīvot. Sirsnīgs bija viņa pārsteigums, kad pie slimnīcas liku griezties atpakaļ un braukt uz privāto antīko auto muzeju. Nu trāpīju - ja nebrauktu garām un neredzētu, ka tur notiek kustība, pat nenodomātu, ka ir vērts tur ko meklēt. simpātiski un zolīgi gan, līdz pat bītlu platēm.
Bijām Eliasa muzejā, kur nebiju bijusi kopš augstskolas laikā safabricēju, ka esmu tur bijusi kaut kādā mistiskā kultūras vēstures praksē. Bija baigi foršās sajūtas, nu godīgi - no vienas puses - nejauši uzskrēju virsū pazīstamai skolotājai, kura pazīst arī manu mammu - bet A. tajā brīdī nebija ar mani - runāja ar draugu, kurš tur strādāja - tas mazliet savādi, jo nevienam jau mājās neesmu neko vēl teikusi - un klačas ir klačas. No otras puses - biju tik smuka un mīļa, ka bija pilnīgi vienalga par citiem - ka tikai A.
A. draugs pievienojās mums pastaigā cauri pilsētai uz vilcienu muzeju - šīs pastaigas laikā biju klusa, toties dzirdīga - ne viss ir tik svēti, kā šķiet. Man nav jāuztraucas par to, ka A. varētu mani noturēt par alkoholiķi dēļ vienas vīna glāzes - kas gan ir nereāli - viena vīna glāze un es, jā, jā, jā. Vilcienu muzejā man uznāca putnu lēkme - pārāk mazas telpas, daudz cilvēku, nulle gaisa, savā panikā ar acīm meklēju A. un sagrābu viņa roku, vienlaicīgi vilkdama mūs trīs ārā no tā visa, pretī gaisam.
Draugs pievienojās mums atceļā uz Rīgu, tas mazliet mainīja vakara sajūtas, bet vispār man ļoti patika. Braucām garām arī vietai, kur pirms dažām dienā ar moci nositās mans vienaudzis un bērnības dienu kaimiņš. Dūšiņa mazliet saskuma... Ir lietas, cilvēki un notikumus, kurus nespējam ietekmēt.
Draugu izlaidām centrā, paši atgriezāmies Pārdaugavā, pie manis...
Šeit man ļoti gribas paklusēt, jo viss jau bija labi un skaisti, viņš pat piekrita palikt pie manis pa nakti (; Ne ar izteiksmi, ka tā nu būtu pēdējā lieta, kurai piekrist, nē, vienkārši cilvēcīgi - jā, palikšu. Un tad turpmākie notikumi - kas visā visumā bija ļoti skaisti, ļoti romantiski un silti, tomēr, tomēr - mazliet sastrēbām karstu un tikuši līdz galam, vienkārši nespējām to izdarīt - ne tāpēc, ka negribētu - priekšspēle krietni ievilkās, ņemot vēra, ka bijām mājās ap vieniem un abiem bija diezgan smaga diena - nu pietiktu arī ar pagulēšanu blakus un rociņas paturēšanu...
Toties viņš beidzot nolika mani gulēt, būtu tā gulta vien lielāka... Nespējam izgrozīties. Man patīk, ka viņš par mani parūpējas arī miegā, pakutina, noglāsta deniņus.
Nepatīk rīta elpas.
Nepatīk mulsums. Nepatīk, ka viņš man nesaka, ko un kā gribētu - toties no otras puses - to itin viegli saprotu pēc viņa sirdsdarbības.
Šorīt paēdām brokastīs putru un devāmies uz Ķekavu. Nu šī ir tā daļa, kuru grūti izstāstīt, jo nu - tas viss velk tikai uz vienu pusi - neba jau ved visas un neba visām tur patīk.
Lauki kas lauki. Sava romantika, skaista pirtiņa, mājiņa, kurai augt un augt, daudz vecu lietu, kuras man traucētu dzīvot - nespētu elpot. Garāža, kura tiešām ir Garāža - nu tāda... Īsta vīrieša telpa. Bet vispār - jutos tur dīvaini labi, mierīga - līdz brīdim, kad galvā sāka griezties karuselis no zila gaisa - laikam dēļ negulētās nakts.
Atveda viņš mani uz Rīgu, nelabprāt palaida uz haltūru pie puikām. Vakars pagāja mierīgi, bijām baseinā, nu jau mana baterija patiešām ir iztērēta.
Rīts gudrāks par vakaru, viņa teica un gribēja aizmigt.