Mazais ir precīzs kā pulkstenis - lai arī pirmais bērniņš, tomēr, kā pēc plāna, tieši maija pēdējā nedēļā esmu sākusi just viņas/viņa kustības. To nevar izstāstīt. Jo mums ierastais pieskāriens ādai tas arī gluži nav. Visu vēl neparastāku dara apziņa, ka vēl šo bērniņu neesam redzējuši, līdz ar to arī pieskārienu autoru vizualizēt nevaru, kā citkārt. Laikam ļoti gribēju, lai A. arī izbauda šo prieku, bet mazais gluži vienkārši viņam nedodas rokā. Un vēl jau arī par mazu, iespējams, ka turot A. lielo milža ķepu uz punča, tāpat neko nejustu vēl. Katrā ziņā mēs dalāmies ar siltumu un mīlestību, un grūtniecības pirmo mēnešu trakums šķiet ir aiz muguras. Ceru, ka pēdējie nebūs tikpat traki. Pēc divām nedēļām mēs zināsim, kas lācītim vēderā (:

Esam pieteikušies un pēc dažām nedēļām būsim jau precējušies - pašu lēmums, būs mums visiem vienāds uzvārds :) pagaidām to īsti neviens nezina, izņemot dažus tuvākos draugus un ģimenes locekļus. Vispār esmu nolēmusi pārējiem neteikt, ņemot vērā, cik publiska persona pēdējā laikā tomēr esmu. Priecē apziņa, ka būsim sieva un vīrs -tieši tādā emocionālā līmenī. Ar viņu, kaut līdz pasaules malai...