... un šodienas cibu lasot, garastāvoklis uzlabojas līdz platam, patiesam smaidam.
Bučas visiem!

Priekš manis visideālākais krīzes barometrs ir kopiena pa_leeto. Cilvēki daudz intensīvāk tirgo grāmatas un drēbes, nupat jau apakšveļa iet vaļā!!!

Upd. Ideāli būt SuperNetto, humpalu vai brāķēto apģērbu tirgotājiem un visāda veida remontdarbnīcām, incl., mēbeļu restaurētājiem. Any other market niches?

Noskaidroju, ka tuvākajā laikā man tomēr ir opcijas attiecībā uz brīvāku darba režīmu, kas nozīmē augustu mierīgā gaisotnē Rojā un darbu ierobežotākā līmenī. Patīkami.

Arī daily shit nav tādi, par kuriem naktīs mosties augšā nosvīdušai. Patīkami, ka nekā ārkārtēja. ;)

Gadus 4 atpakaļ, aģentūrā strādājot, nospļāvos par to, ka juridiskie teksti ir nepārskatāmi un MS Visio (vai pat vēl PowerPointā) uzzīmēju shēmiņu ar procesu, kā, manuprāt, ir vieglāk izvērtēt dažādas lēmumu alternatīvas.

Tagad, makšķerējot valsts iepirkumus, sevis zīmēto shēmiņu redzu katrā VPP alternatīvu izvērtējuma iepirkumā, pie tam ar visiem vizuālajiem fēleriem un manu rokrakstu, kādu biju to priekš sevis zīmējusi. :)

Cilvēki nez kāpēc manī neklausās, kaut gan man pārsteidzoši bieži izrādās taisnība.
Braucu šodien taksī uz Stūnīšiem, uz Jelgavas pusi. Taksists - krieviņš pofigists, sastrēgumus netaisās apbraukt, attieksme arī tāda izklaidīga, tāpēc laicīgi pasaku, lai paskatās kartē vietu, uz kurieni braucam, jo pati nezinu, kā tur nokļūt. Šis sazinās pa rāciju ar kolēģiem, atver karti, paskatās.

Netālu no finiša (par ko liecina informatīva zīme Stūnīšu audzētava) viņš nogriežas pa grants ceļu un sāk meklēt grants ceļu nosaukumus. Neveiksmīgi, protams. Es (kavējoša) paprasu, lai viņš parāda karti - džekam atvērums pie Sunīšiem Garkalnes pagastā. Uz manu aizrādījumu, ka viņam kartē tādas vietas nemaz nav, viņš man sāk stāstīt, ka rekur viņš taču Dzērvju ielu ir atradis. Aight, Ulbrokā... Uz manu nu jau pacelto balsi šis vēl spurojas - što vi kričice na miņa. Es novaldījos nepasūtot viņu dirst, bet laikam vajadzēja pateikt, lai iemācās valodu un karti lietot, ja jau izvēlējies par taksistu strādāt.

Moš čista jāaizsūta uz SmileTaksi ieteikums apmācīt lietot kartes...


Upd. Uzrakstīju un nosūtīju. Galu galā, ja pakalpojums ir bijis slikts, tad uzņēmums par to jāinformē, citādi man nav tiesību cepties par sliktu kvalitāti un cerēt uz labāku nākamreiz.

Dod dievs man kādreiz būt tik labai mātei, kāda ir manējā.

Jaunībā viņai nebija citu domu kā bērni = dzīves jēga un piepildījums. Viņa - mierīga, stingra, mīloša, vienmēr ņēmās ar mums un izdomāja arvien jaunas atrakcijas, sākot no teātra etīdēm un beidzot ar princeškleitām diennakti pirms dzimšādienas. Laikā, kad nesēdēja mājās ar bērniem, viņa bija skolotāja, tāpēc brīnišķīgi lika (un vēl liek) mīksto uz tīņu izgājieniem. Viņai ir pieticis spēka un intereses iet laikam līdzi, un arī savos 45 būt interesantai sievietei. Pietiekami interesantai, lai no mammas pārtaptu par draugu.

Morāle? Tagad skatos un ar šausmām baidos, ka tik saulainu bērnību saviem sīčiem nespēšu nodrošināt. Es ar savu nepacietību, dalīto uzmanību un egocentriskumu.

Viss. Rit pēdējās minūtes pirms svētlaimīgās "it's over" sajūtas.
Tagad tik vien kā gribas Liepāju rīt/parīt, aiz sentimenta pāris asariņas nobirdināt, jāņus izsvinēties, un kādu brīdi atkal pabūt ar sevi, savējiem un izbaudīt to nelielo vienotības sajūtu, kas šajos Jāņos, cerams, ļaus aizmirst visu pārējo.

Jau tagad priecājos par to, ka būs laiks sevi sakopt un uzvilkt to, ko gribas, nevis to, kas izmazgāts un ērts darba dienai.

Great. Tagad man sāp kreisā auss, tā pati, uz kuras es esmu spiesta katru nakti gulēt, bļa.

Nesaprotu, kāpēc Saša Kohens izvēlājās Kazahstānu Boratam?

Filmas turpinājumam es noteikti savu balsi atdotu par LV kā Borata land vēr ai kam from.

1) Tagad zinu, ka vienā paņēmienā varu apēst 1 kg.
2) Tirgū Latvijas zemenes ir cenās 3-3.50 par šodienas zemenēm, 1.80 par vakar lasītām. Saldas, sezona atklāta.
3) Lietuvas, Polijas utt. zemenes cenās par 1,2-2,5 LS.

4) zaķīti mājās gaidīs Ungārijas čerešņa. Arī šai cenas sāk nostabilizēties uz ~2,50, ķirši pat 1,80 Ls.

Vot hipotekāro kredītu ņēmējus es galīgi negribētu atbalstīt. Gadus piecus atpakaļ neviens neklausījās vienā SSE Riga vieslektorā, kurš teica - tie, kas dzīvo uz parāda un pāri savām reālajām iespēām, ir idioti. "Es neesmu tik bagāts, lai man dzīves laikā būtu lieki 20-30 tūkstoši, ko samaksāt bankai procentos."

Arī es drošvien būtu ļāvusies bara instinktam un dzīvokļa iegādei, ja mans brīnišķīgais vīrs nenorādītu man manu vietu. Kad būsi kaut nedaudz bagātāks, tad tikai vari sākt skatīties SAVU dzīvesvietu. Kamēr naudiņas nav, arī es šobrīd braucu ar sabiedrisko, mašīnas man nav, mājas nav, naudas arī nekad nepaliek pāri.

Apsveicami. Šodien pirmo reizi nokārtoju Vanaga elektronisko eksāmenu - ar 2 kļūdām. Vēl pāris dienu treniņu un varēs iet uz autoskolas ieskaiti.

Gaidu atkal vienu no tiem svētītajiem weekendiem, kad ar pagan un lasamviela varētu iepirkt aliņu, gaļu un čipsus, nekurienes vidū sakāpt laivās, lēnām elpot upi un sajust zālītes smaržu, un vērot dzērves. Un vakarā nočortoties, ka atkal cirvis aizmirsts, vākt zarus ugunskuram, kārtējo reizi norunāt, ka jānopērk Maximā šašliku turētājs, un montēt no iesmiem un zariem kaut ko līdzīgu grilam. Skatīties, kā abi suņi pamazām pierimst, kā dzirksteles skrien debesīs, klausīties, vai kāds meteorīts nekritīs un pie sevis domāt - kāpēc es nemāku zvaigznes lasīt.

Šoreiz tik jāpaņem līdz skārda katliņš tējai un gar krastu jāsalasa upesmētras.

Es būtu starā, ja arī pašvaldību vēlēšanām būtu pieejams šāds tūlis: esbalsoju.lv.
Nupat noskaidroju, ka man tuvākā laikam ir Vaidere. Viens jautājums atrisināts.

Brenda ir absolūti šarmanta šodien. Mīlu šo suni.

Šlesers man izraisa vēlmi balsot par jebkuru citu partiju tikai ne viņējo. Sava biznesa plāna mārketinga tūlī viņš agresīvi izmanto argumentus - ES piesaistīju investorus, ES radīju darba vietas utt. Kādus investorus tad viņš ir piesaistījis - veikalniekus, nekustamā īpašuma attīstītājus. Kādā laikā? 90-to gadu beigās.

90to gadu beigās es pati būtu itin viegli atvilkusi investorus uz šejieni. Jebkurš varēja itin viegli aiziet pie veikalu ķēžu veidotājiem ar tekstu - rekur ir izslāpis post-padomju tirgus. Rekur ir labas vietas tirdzniecības centriem. Rekur ir iekšējie patērētāji. Davai, taisām lielveikalus. Jebkurš normāls investors negaidot būtu ieguldījis, bet Šlesers to pasniedz kā savu ūberīgāko panākumu.

Uzsveru - vienīgais Šlesera panākums ir nelielā veiksme būt īstajā laikā un nopelnīt sev kabatsnaudu uz iekšējā tirgus (patērētāju) rēķina. Kas zina, iespējams, arī vietējās LV veikalu ķēdes būtu labāk attīstītas (kā tas ir Lietuvā), ja ne ārvalstu ķēžu ienākšana. Respektīvi, tas, ar ko Šlesers lielās, ir viņa spēja ātri saraust sev naudiņu.

Arī pārējie viņa kampaņas atslēgas vārdi (dzelzceļš, aviācija) nenozīmē neko. Nav māksla pelnīt ar pirmās nepieciešamības precēm, kas (izņemot Ryanair) ir tārgetēta uz iekšējo tirgu. Māksla ir radīt, ražot, būvēt un tad pārdot, vēlams, eksportā. Bet ko tad Šlesers? Lielās, ka VEF teritorijā viņš attīstījis tirdzniecības centru. ;)

Grāmatu veikalā meklēju sievišķīgu lasāmo, bet neatradu. Lubenes man neceļas roka pirkt. Klasiskos romānus laikam jāaizbrauc mammas bibliotēkā skatīties, taču neskrienu, jo lasīt atkal par kara laiku un aizgājušajiem gadsimtiem... cik tad var. No Koelju un Baha esmu jau izaugusi. Detektīvus negribu. Oriģinālliteratūrai neticu.

Ir kāda vakaros lasāma opcija, ko jūs varētu ieteikt sievišķīgai gaumei?

Lūk šis ir Skaistums: http://www.positivusfestival.com/lineup/?id=21
Plānoju apmeklēt.

Sāp galva, projektus lasīt galīgi negribas.
Ātrāk to pērkonu, lūdzu.

Tā vietā, lai tagad zālītē vai pludmales smiltīs sauļotos, man ir vairākas tikšanās ar dīvainiem klientiem, no kuriem jēgas, visticamāk, nebūs nekādas.

Piemēram, vakar saņēmu sveša klienta uzaicinājumu iet vakariņās ap 19.00. Tā vietā lai runātu par darījumiem / interesi, saruna 2 stundas bija par visu citu, izņemot biznesu. Uz manu izbrīnīto skatienu džeki atbild - nesaspringsti, mums no tevis neko nevajag, mēs tik tāpat kopīgi vakariņas paēst gribējām. Man liekas, ka šāda pieeja ir nepieklājīga. Es protams, priecājos par iespēju baudīt labi pagatavotu ēdienu, bet man ir tomēr ir ģimene un nebūt ne neierobežoti laika un spēka resursi. Rezultātā tās 2 dārgās vakara stundas paralēli cepos par to, ka daudz labprātāk būtu mājās vai kopā ar to vienīgo cilvēku un tiem vienīgajiem diviem suņiem, kurus gribēju tobrīd redzēt.

Neesmu vairs tajā vecumā, kad man likās kruti 2 svešu, vidēji turīgu pusmūža vīriešu uzmanība un papļāpāšana par neko.
Morāle? Cienīsim viens otra personisko laiku. Ja biznesa pusdienas, tad biznesa pusdienas. Ja ir vēlme vienkārši patusēties, tad nemaldiniet cilvēkus, īpaši skaidri redzamas grūtnieces, ar mērķi runāt par darbu.