Dod dievs man kādreiz būt tik labai mātei, kāda ir manējā.

Jaunībā viņai nebija citu domu kā bērni = dzīves jēga un piepildījums. Viņa - mierīga, stingra, mīloša, vienmēr ņēmās ar mums un izdomāja arvien jaunas atrakcijas, sākot no teātra etīdēm un beidzot ar princeškleitām diennakti pirms dzimšādienas. Laikā, kad nesēdēja mājās ar bērniem, viņa bija skolotāja, tāpēc brīnišķīgi lika (un vēl liek) mīksto uz tīņu izgājieniem. Viņai ir pieticis spēka un intereses iet laikam līdzi, un arī savos 45 būt interesantai sievietei. Pietiekami interesantai, lai no mammas pārtaptu par draugu.

Morāle? Tagad skatos un ar šausmām baidos, ka tik saulainu bērnību saviem sīčiem nespēšu nodrošināt. Es ar savu nepacietību, dalīto uzmanību un egocentriskumu.