Tā vietā, lai tagad zālītē vai pludmales smiltīs sauļotos, man ir vairākas tikšanās ar dīvainiem klientiem, no kuriem jēgas, visticamāk, nebūs nekādas.

Piemēram, vakar saņēmu sveša klienta uzaicinājumu iet vakariņās ap 19.00. Tā vietā lai runātu par darījumiem / interesi, saruna 2 stundas bija par visu citu, izņemot biznesu. Uz manu izbrīnīto skatienu džeki atbild - nesaspringsti, mums no tevis neko nevajag, mēs tik tāpat kopīgi vakariņas paēst gribējām. Man liekas, ka šāda pieeja ir nepieklājīga. Es protams, priecājos par iespēju baudīt labi pagatavotu ēdienu, bet man ir tomēr ir ģimene un nebūt ne neierobežoti laika un spēka resursi. Rezultātā tās 2 dārgās vakara stundas paralēli cepos par to, ka daudz labprātāk būtu mājās vai kopā ar to vienīgo cilvēku un tiem vienīgajiem diviem suņiem, kurus gribēju tobrīd redzēt.

Neesmu vairs tajā vecumā, kad man likās kruti 2 svešu, vidēji turīgu pusmūža vīriešu uzmanība un papļāpāšana par neko.
Morāle? Cienīsim viens otra personisko laiku. Ja biznesa pusdienas, tad biznesa pusdienas. Ja ir vēlme vienkārši patusēties, tad nemaldiniet cilvēkus, īpaši skaidri redzamas grūtnieces, ar mērķi runāt par darbu.