Cilvēki nez kāpēc manī neklausās, kaut gan man pārsteidzoši bieži izrādās taisnība.
Braucu šodien taksī uz Stūnīšiem, uz Jelgavas pusi. Taksists - krieviņš pofigists, sastrēgumus netaisās apbraukt, attieksme arī tāda izklaidīga, tāpēc laicīgi pasaku, lai paskatās kartē vietu, uz kurieni braucam, jo pati nezinu, kā tur nokļūt. Šis sazinās pa rāciju ar kolēģiem, atver karti, paskatās.

Netālu no finiša (par ko liecina informatīva zīme Stūnīšu audzētava) viņš nogriežas pa grants ceļu un sāk meklēt grants ceļu nosaukumus. Neveiksmīgi, protams. Es (kavējoša) paprasu, lai viņš parāda karti - džekam atvērums pie Sunīšiem Garkalnes pagastā. Uz manu aizrādījumu, ka viņam kartē tādas vietas nemaz nav, viņš man sāk stāstīt, ka rekur viņš taču Dzērvju ielu ir atradis. Aight, Ulbrokā... Uz manu nu jau pacelto balsi šis vēl spurojas - što vi kričice na miņa. Es novaldījos nepasūtot viņu dirst, bet laikam vajadzēja pateikt, lai iemācās valodu un karti lietot, ja jau izvēlējies par taksistu strādāt.

Moš čista jāaizsūta uz SmileTaksi ieteikums apmācīt lietot kartes...


Upd. Uzrakstīju un nosūtīju. Galu galā, ja pakalpojums ir bijis slikts, tad uzņēmums par to jāinformē, citādi man nav tiesību cepties par sliktu kvalitāti un cerēt uz labāku nākamreiz.