Gaidu atkal vienu no tiem svētītajiem weekendiem, kad ar pagan un lasamviela varētu iepirkt aliņu, gaļu un čipsus, nekurienes vidū sakāpt laivās, lēnām elpot upi un sajust zālītes smaržu, un vērot dzērves. Un vakarā nočortoties, ka atkal cirvis aizmirsts, vākt zarus ugunskuram, kārtējo reizi norunāt, ka jānopērk Maximā šašliku turētājs, un montēt no iesmiem un zariem kaut ko līdzīgu grilam. Skatīties, kā abi suņi pamazām pierimst, kā dzirksteles skrien debesīs, klausīties, vai kāds meteorīts nekritīs un pie sevis domāt - kāpēc es nemāku zvaigznes lasīt.

Šoreiz tik jāpaņem līdz skārda katliņš tējai un gar krastu jāsalasa upesmētras.