zifs

Īsāk sakot - ja tevi, no rīta braucot uz darbu, biedri līdzpilsoņi bīdīs, bakstīs un gulsies gandrīz vai virsā, tad zini - tā būs visu dienu, lai kur un ar ko tu brauktu.

Šonakt sapnī satiku Rasbainieku. Viņa bija tīri pārsteigta mani redzot Jāsaka godīgi, es biju ne mazāk pārsteigta viņu ieraugot manā sapnī. Diez uz ko tas?

Vseh diktorov nada deržatj za kadrom! Štobi znaki jevreisokj razvetki njepodavaļi.
Eti diktori sdelaļi boļnimi svoih detei. Vseh nada uvoļitj so znakom v trudovoj knižke.
Portitj ļudjem zdarovje eto sostav prestupļeņie.

Šie ir reāli citāti no tā, ko mūsu "korespondents" manifestē.
Katru dienu nāk tāds vīriņš un sniedz mums krāšņu raportu par dienas notikumiem. Vispār viņa sirdslieta ir NATO un fizika, taču gadās arī ikdienas aktualitātes.

Pirms daudziem, daudziem gadiem biju skatījusies šo filmu kino Rīgā. Un tā bija viena no tām filmām, kura man bija palikusi atmiņā zem sadaļas "jāredz vēlreiz". Un beidzot, beidzot pēc vairāk kā 10 gadiem es to atradu (jo nosaukums bija saglabājies fragmentāri un aktieru vārdi, kā tas bieži mēdz būt, netika piefiksēti vispār). Tātad vakar man bija tā laime redzēt to atkal. Un vilties nenācās, par spīti, tam ka nebija lielais kino ekrāns. Smalks darbs! Līdz viss sīkākai detaļai. Nekā lieka. Viss precīzs un skaidrs. Stāsts ir par māsām, kuru pieķeršanās viena otrai dažādu iemeslu dēļ ir maksimāli sakāpināta. Tik lielā mērā, ka viņu emocionālā spriedze (te ir gan mātes mīlestības trūkuma sekas, greizsirdība, reliģija, pedantiska un tirāniska aprobežota saimniece un pastulba viņas meita) iziet ārpus kontroles un galu galā aizstāvot viena otru un savas tiesības būt, viņas nogalina savu saimnieci un viņas meitu. Vienā vārdā sakot - smalks psiholoģiski piesātināts darbs ar izcilām detaļām, kontrastiem, kuras pastiprina sižetu.

organizm suziļi ili razduļi?
kosti ribije pošļi, mazgi ņerabotajut - a vsjo eto iz za pitanjije.

http://www.draugiem.lv/friend/?237856   -   vot šitādu
Nemāku es bildes likt :(((

Vispār draugiem.lv ir lieliska ietaise, kā zināt ar ko nodarbojas tavs bērns. Tikai citreiz šermuļi noskrien pa kauliem ieraugot sava dēla profilā šitādu biildi

Neskatoties uz to, ka vakar pēc patīkami pavadīta vakara ar Chaj un simbolisku daudzumu tekilas, kā arī vēlāk Throwing muses pavadījumā zem zvaigžņotām debesīm (kuras bija vienkāršas, rudenim ierasti un raksturīgi skaistas) pārlaimīgi lēkāju dārzā, vicinājos ar rokām un droši vien biju par mīklainu nojausmu avotu kaimiņiem (Paldies dievam, ka nedungāju skaļā balsī līdzi), šodien tomēr jūtos tā savādi sagurusi.

Sestdien manam dēlam bija dzimšanas diena. Palika veseli 14 gadiņi! Man tas bija reāls pārdzīvojums. Tā teikt bija i party, i after party. Viss jau bija it kā tīrai pat nevainīgi. Un tomēr tā stunda ir situsi un paštaisīta ūdenspīpe tika uzmeistarota. Kaut kur slapstoties tuvējā mežiņā izpīpota. Vot man saka, ka esot tikai vienreiz pamēģinājuši. A man kaut kā neticās (pierādījumu - tukšs tabakas iesaiņojamais papīrs istabas katiņā liecina pretējo). Kaut kur ap 22:00 puiši( a viņu ta ir 9 gab) draudzīgi it kā dodas čučēt. Taču, kad mājā uguņi klust un miers un klusum valda, aizsākas klusa čbināšana. Ai, kas tad tur? A, tur puikas botas zog no korīdora, lai tad pa logu slepus savās gaitās dotos un Baložus ar pāris grafiti košākus padarītu. Nu nācās man kā Cerberim uz vakts stāvēt až līdz pat 3 naktī. Un tad man atmiņā nāca mani 14, 15, 16 gadiņi. Un es nebūt nevaru teikt, kad mēs augām, tad tā nebija. Bija, bija. Un pat vēl trakāk. Pirmais sprts kā reizi akurāt 14 gados, zaļļumballē tika dzerts.

Trolejbusā iekāpa zēns, ap gadiem 11 - 12. Acīm redzot tikko no stundām. Ziniet, tāds puisītis ar brillītēm, mugursomu, akurātā jaciņā un biksiņas un baltā micītē ar Putina portretu pa visu pieres vietu.

Vakar braucot mājās izkristalizējās atziņa: Māksla ir ar mesidžu, dizains bez.
Kā viens tā otrs var būt gan izcili, gan nožēlojami. Neviens no abiem nav labāks par otru. Un tomēr es dodu priekšroku mākslai
Piedodiet, bet Pollaka darbi ir izcili dizaina priekšmeti, ar mākslu tam nav nekāda sakara. (šobrīd jūtu, kā mākslas kritiķi met man ar vecām puķēm) Man ir pilnīgi saprotams, kāpēc tips, kurš nopirka viņa darbu vadījās pēc kritērija - tā perfekti izskatīsies manā Manhetenas dzīvokļa viesistabā. Uz neko vairāk tā nepretendē. Man vispār liekas, ka modernā māksla ne uz ko vairāk nepretendē, kā tikai uz dizainu (sajutu, kā jaunie un ne tik jaunie mākslinieki met man ar vecām puķēm).

Vispār jau es nemaz nedomāju, ka būs tik skumji, kad viens no viņiem, proti mazajiem degu kustoņiem, izlaidīs garu. Un tā nu nepagāja ne 4 gadi, kad Pikaso sanīka pavisam un devās uz labākiem medību laukie, cerams, ka ne medījuma statusā. Patiesībā, visbēdīgākais bija tas, ka tieši Georga dzīvnieciņš bija pirmais, kurš nomira un vispārsteidzošākais, ka lielais puika izrādās bija stipri tam pieķēries (a pēc skata, ta nepateiksi). Būšu godīga, dzīve mazajam kustonim nebija no vieglajām. Pēc rakstura depresīvs tips un nokļuvis izolētībā no pārējiem(jo vienīgais vīriešu dzimtes pārstāvis), nespēja panest ilgstošu nošķīršanu no sava sugas pārstāvjiem. Es esmu samērā droša, ka tas bija viņa, gribētu teikt, pāragrās nāves galvenais cēlonis. Un, protams, diabēts visam, kā piedeva neamz nevairoja viņa dzīvesprieku. Un tā mēs arī nepaspējām viņam atrast pienācīgu būra kompanjonu. Tas tiešām ir ritīgi skumji. Mēs, protams, viņu kārtīgi apbērējām, ielikām zvaigžņu globusa kastītē, uzslējām pieminekli, kārtīga akmens formā un pateicām atvadu vārdus. Un, tomēr, lai arī dzīvnieciņš mazs, tomēr tukšuma sajūta ir milzīga.

Lūk, vakar vairāk ieraudzīju, kā satiku, savu bijušo Skolotāju. Tā kā mūsu šķiršanās nebija no veiksmīgākajām, rezultātā viņš bija briesmīgi uz mani apvainojies un parasti, ieraugot mani uz ielas, novērsās. Vakar notika neparedzētais. Pēc tam, kad uz mani tika ilgu laiku šķielēts, tika noburkšķēts paša ūsās - ko, atkal debesīs skatamies? To var uzskatīt, par tādu, kā miera izlīgumu, par ko esmu pat priecīga.
Vispār jāsaka godīgi, esmu šim cilvēkam daudz parādā. Pateicoties viņam, man vajag tikai "pērles". Lai gan citreiz man liekas, ka tomēr tas ir kā lāsts.

Šorīt Daugavai bija zosāda.

šodien "Arsenāla" preses konferencē Raimonds Vējonis aizrunājās tik tālu par ūdeni un tā problēmām citās valstīs, ka nonāca līdz ekoloģiskajiem bēģļiem un izmeta apmēram tādu frāzi, ka mēs taču neviens negribam pie mums tādus... Es teiktu izcili diplomātisks atzinums starptautiskā filmu festivālā, lai gan nevienu filmu no draudzīgā Āfrikas kontinenta šogad nav.
Un pulkvedis, Kaut Kāds Tur arī izcēlās ar spilgtiem tekstiem, par to, ka lūk mūsu kareivjiem, kuri atrodas Kosovā un Afaganistānā, un kur tur vēl, lieti noderētu Arsenālā rādītās filmas, lai paplašinātu savas zināšanas par vidi, kurā dien.
Es tiešām nesaprotu vai viņi vispār seko līdzi tam, ko saka un vai rasisms nav kaut kas dziļi iesakņojies Latvijas pilsoņos, ka tādi teksti neizsauc vētrainus protestus un ir pilnīgi OK.

Pēc visa spriežot Rīga un tās apkārtne nav gatava pat mērena līmeņa plūdiem.

Tās ir pilnīgas muļķības par ģeņijiem, kuri mirst badā nāvē savas dzīves laikā, un tiek atzīti tikai pēc nāves. Šito var attiecināt tikai uz moderno mākslu, kad māslinieks ir savas pasaules vergs un nevinu viņa iekšējie pārdzīvojumi neinteresē. Publika pieprasa reālismu. Un tikai milzīgs PR spēj nodrošināt modernās mākslas pārstāvim popularitāti. Principā visi ievērojamākie mākslinieki (kurus mēs šodien atzīstam par ģēnijiem)līdz pat 19. gs, kad impresionisti sajauca visiem galvas, bija gan paēduši, gan atzīti savas dzīves laikā. To pašu var teikt arī par mūziķiem, zinātniekiem. Līdz ar to, atļaujos atzīt, ka tās ir muļķibas, ka ģēnijus atzīst tikai pēc nāves. Vecais, labais Leonardo pa galmiem vien tusēja un Goija bija pirmais Spānijas karaļa gleznotājs, nevar teikt, ka Mocarts nebija atzīts komponists asvas dzīves laikā. Viņš vienkārsī bija izšķerdīgs un nepraktisks tipiņš.

Vakar pieturvietā atrastā dokumentu mape vainagojās ar konfekšu kasti, kura šobrīd tiek izēsta ar draudzīgajiem kolēģiem.
Interesanti vai tad, ja mape būtu ar naudas banknotēm, arī tad es tik godprātīgui uzmeklētu īpašnieku, vai arī tomēr atrastu vienu visideālāko no miljons aizbildinājumiem, lai to paturētu sev?

Iespaidi ceļā uz darbu : kaija, kura lidojuma laikā kasās. Izskatās visai amizanti.

Man ar lietussargiem ir tā. Bez tiem principā var dzīvot un pat ļoti veiksmīgi. Taču atliek tādam uzrasties mājās, kad aktīvi tiek sekots laika prognozēm un, kad atskan maģiskais : "manīgs mākoņu daudzums, iespējamsi nokrišņi", tas tūlīt tiek izvilkts no attālā priekšnama stūra un, cerot uz to, ka neizmirkšana ir garantēta, tiek laimīgi paņemts līdzi. Gadījumā, ja tas ir tāds mazs, saliekams līdz miniatūriem izmēriem viss ir kārtībā līdz zināmam brīdim. Tas tiek iegrūzts somā, lai arī cik liela tā būtu un jūs iedomājaties par to tikai, kad jāatrod telefons vai sīknauda un tas nemitīgi jaucas un traucē sagrābstīt vajadzīgo lietu. Pavisam savādāk ir ar lieliem, nesaliekamiem lietussargiem. Tā kā principā, izejot no mājas nelīst, bet ir patīkams un saulains, jūs to pasitat padusē, iekariniet elkonī vai arī izmantojat kā sāvādāk, pēc ieskatiem, lai gan tas JAU sagādā neērtības. Nepatikšanas sākas sabiedriskajā transportā, kur tas sāk aktīvi maisīties pa kājām, lai arī kur to nenovietotu. Ir divi varianti. Pirmais: Galu galā to novietojiet tik veiksmīgi, ka, kāpjot arā, aizmirstiet un beigu beigās tomēr izmirkstiet,jo līt sāk, kad esat izgājis no darba. Otrais: Kad veiksmīgi esat nokļuvuši galā un lietussargs nav vēl salūzis, nemitīgi klupinot citus pasažierus, un jūs laimīgi dodaties savās darba darīšanās. Pa ceļam iegriežaties šur un tur un katru reizi (jo vēl joprojām nelīst) to aizmirstat un kad esat nogājis krietnu gabalu attopaties, ka kaut kas truūkst. Ak, jā lietussargs! Un teciņus skrienat atpakaļ. Piesarcis un sasvīdis, atvainojaties un savācat savu visnotaļ noderīgo mantu. Un tā katru reizi, līdz jūs galu galā pavisam apjūkat, un nesaprotat kur esat to esat atstājis. Tad sāk līt un galu galā jūs tik un tā izmirkstat.