zifs

Sestdien manam dēlam bija dzimšanas diena. Palika veseli 14 gadiņi! Man tas bija reāls pārdzīvojums. Tā teikt bija i party, i after party. Viss jau bija it kā tīrai pat nevainīgi. Un tomēr tā stunda ir situsi un paštaisīta ūdenspīpe tika uzmeistarota. Kaut kur slapstoties tuvējā mežiņā izpīpota. Vot man saka, ka esot tikai vienreiz pamēģinājuši. A man kaut kā neticās (pierādījumu - tukšs tabakas iesaiņojamais papīrs istabas katiņā liecina pretējo). Kaut kur ap 22:00 puiši( a viņu ta ir 9 gab) draudzīgi it kā dodas čučēt. Taču, kad mājā uguņi klust un miers un klusum valda, aizsākas klusa čbināšana. Ai, kas tad tur? A, tur puikas botas zog no korīdora, lai tad pa logu slepus savās gaitās dotos un Baložus ar pāris grafiti košākus padarītu. Nu nācās man kā Cerberim uz vakts stāvēt až līdz pat 3 naktī. Un tad man atmiņā nāca mani 14, 15, 16 gadiņi. Un es nebūt nevaru teikt, kad mēs augām, tad tā nebija. Bija, bija. Un pat vēl trakāk. Pirmais sprts kā reizi akurāt 14 gados, zaļļumballē tika dzerts.