zifs

Lūk, vakar vairāk ieraudzīju, kā satiku, savu bijušo Skolotāju. Tā kā mūsu šķiršanās nebija no veiksmīgākajām, rezultātā viņš bija briesmīgi uz mani apvainojies un parasti, ieraugot mani uz ielas, novērsās. Vakar notika neparedzētais. Pēc tam, kad uz mani tika ilgu laiku šķielēts, tika noburkšķēts paša ūsās - ko, atkal debesīs skatamies? To var uzskatīt, par tādu, kā miera izlīgumu, par ko esmu pat priecīga.
Vispār jāsaka godīgi, esmu šim cilvēkam daudz parādā. Pateicoties viņam, man vajag tikai "pērles". Lai gan citreiz man liekas, ka tomēr tas ir kā lāsts.