zifs

Wot, pazvanīja un pieteicās jaunie saimnieki manam brīnumam. Tagad tā kā bēdīgi. Taču nekas, aiziešu uz mājām, viņš mani suniskā laimes pārņemts sahgaidīs un man būs skairs, ka navajag... nu navajag man suni.

JEEEH !! man suns ir ticis avīzē : http://jauna.diena.lv/lat/politics/majdzivnieki/peksis_bez_kraaninja! Ar visai izaicinošu virsrakstu " Peksis bez krāniņa" Tagad gaidīšu interesentu nebeidzamos zvanus!

Kopš 2001. gada, kad Pekinai tika piešķirtas tiesības rīkot 2008. gada Olimpiskās spēles, cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnā kļuvuši aizvien biežāki un nopietnāki, pretēji Starptautiskās Olimpiskās komitejas cerībām, ka šis apstāklis liks valdošajam režīmam uzlabot cilvēktiesību stāvokli valstī.

Eh kā man patīk Vecā zēna Wodija agrākie darbi :http://www.youtube.com/watch?v=qUW8JsLDsNo

Nu tā - šodien intervēs manu suni. Manu hermofrodītisko suni! Un tā nu defekts tiks radīts par efektu!

Brētliņa attiecībā pret plakntonu ir tas pats, kas šarks attiecībā pret brētliņu. Un tad itin mierīgi uz brētliņu var attiecināt apzīmējumu - plēsējs.

Re kā laiks visu maina: vot uznāca dullenis un noskatījos "Mans ienaidnieks" - kā likās veca laba filma. Tā teikt vadījos no senām atmiņām. Bāc! Kļūda. Izrādās ka tāds pats sūds kā visi Holivudas sviesti. Rezumē - nekas nemainās.

13 - 14jūnijā The Fall būs Igaunijā...
http://rabarock.ee/

Uh! Man šodien noņēma asinis. Baisi! Medmāsai tā gandrīz bija neispējamā misija. Nav man asiņu, nu nav un viss. Nekas netek laukā. Visiem tek, a man - nē! Vot tā! Tā ka asins donors no manis nesanāks. Ar asins ziedošanas lūgumiem ne pie manis.

Interesanta sakritība: Azerbadžāna atsauc savus karavīrus no Kosovas un drīz pēc tam uzsākas apšaude Kalnu Karabahā.
Laikam man ir paranoja, bet vai tā ir tikai sakritība?

Atsaucoties uz šo http://klab.lv/users/martcore/1559684.html makten izvērsto diskusiju, pirksts man niez padalīties sekojošā: Ir kāds ņekijs bērnu dārzs. Visā visumā pieklājīgs un tipa pat progresīvs. Nācās man tajā kādu laiku pastrādāt. Šajā bd ir kāda grupiņa, kurai ir viena audzinātāja. Viena viņa ir samērā apzināti, jo naudas trūkums viņai liek strādāt divas pilnas slodzes, kas oficiāli, protams, nav iespējas, bet stāsts nav par to. Jāsaka, šī sieviete sver tuvu tonnai un kustībās atgādina kaut ko ļoti lielu un lēnu, piemēram, valzirgu uz sauszemes. (Izeju uz personīgiem apvainojumiem mērķtiecīgi, jo uzskatu viņu par noziedznieci un varētu tai stervai acis izskrāpēt) ( gobu iela šausmas )

EH, man traki patīk šis - http://www.design-police.org/
Tādu vajadētu izdāļāt visās sab. vietās.

Jau kādu laiku arvien skaudrāka kļūts man sajūta, ka Orvela "1984" ir realītāte.

Es pilnīgi un galīgi nesaprot, kā šī sieviete var būt par labklājības ministri.
Nevaru saprast, bet mana iekšēja sajūta saka - tur ir kaut kas nepareizs

http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=20355386
http://www.eirozinas.lv/?&cat=1&PROD=3451&prod_sect=12

Un ko lai daar ja man ir bezsniega un bezziemas skumjas? Kā īstenam ziemeļniekam novembris - aprīlis bez sala un aukstuma uzdzen nomolīgu sajūtu. Gribu celt sniegavīrus, pikoties un slidot!!!

Kad tika dibināta Aleksandrija vai skatoties tuvāk mūsdienām - Pēterburga, tad tās bija ultra modernas pilsētas.

Pedantisms nogalina mākslu!

Nevaru beigt sajūsmināties un sajūsmināties par šo: "http://www.youtube.com/watch?v=KvlS4BwTUQw" Tā teikt - vecgada vakara/jaungada rīta koncerta tiešraide. Normālā situācijā jau nekas, bet kad iedomājos omulīgos vācu pendžas otrpus zilajiem ekrāniem, tad esmu vairāk kā sajūsmā.

Es vispār esmu "par" sabiedrisko transportu un manu prāt tā attīstība būtu visādi jāveicina. Es spītīgi nepērku auto un pacietīgi katru rītu dodos uz savu mikriņu, lai nogādātu sākumā meitu bērnu dārzā un pēcāk čāpotu uz darbu. Katru dienu es sevi stiprinu ar domu, ka globālā sasilšana nav manu kaprīžu un egoistisko vajadzību cēlonis, ka daru, ko varu, lai, ja ne to apturētu, tad vismaz neveicinātu. Un visā visumā man patīk braukt ar savu mikriņu It īpaši no darba, kad esi noguris un ne par ko negribas domāt vai saspringt. Forši ir saritināties krēsla stūrītī, ja veicas, tad pie loga, aizvērt acis un nodoties snauduļošanai. Lai to pamēģina kāds ar personīgo auto braucošais. Kaut gan, vērojot satiksmi Rīga, liekas, ka daži to tiešām dara. Citreiz pat var vērot dažādus šova elementus, ar šofera un kāda niķīga pasažiera dalību. Gadās arī ka tev ir atļauts tajā piedalīties. Vispār braukt ar sabiedrisko ir jautri un pat aizraujoši. Taču ik pa laikam uzrodas kāds, kurš šo pasakaino pasākumu sagandē un tad visa diena ir kaķim zem astes.
Visā visumā cilvēki sabiedriskā tranportā dalās divās daļās - tie, kuriem ir laimējies apsēsties un tiem, kuri šo iespēju ir nopūdelējuši. Attiecīgi otrā grupa pasažieru visādi cenšas izrādīt savu nepatiku pret pirmajiem. Šodien tas bija klajš izaicinājums manām tiesībām uz privāto telpu. Kaut arī niecīgu, taču privātu. Kaut arī tā aprobežotos tikai ar mana ķermeņa aprisēm, taču PRIVĀTU! Klajā nekaunība ar kādu blakus stāvošā sieviete uzvēla (tieši tā "uzvēla") savas apjomīgās krūtis man uz pleca un savu resno, tauko vēderu iespieda manā padusē, pārsēja visas pieklājības normas. Es nudien neteiktu, ka esmu liels cilvēks un parasti varu izdzīvot pat ļoti šaurās vietās (ar vienu norunu, ja tās nav slēgtas), taču šorīt piedzīvotais, skaidri norādija uz robežām, kura pārkāpt nebūtu ieteicams. Man pat ir pamatotas aizdomas, ka viņa, Šī Tonna, Milzu Tarantuls, Sava mākslīgā ādas kažoka vergs, to darīja AR NOLŪKU! Un tad izplēn visas cēlās domas un ideāli. Tevi pārņem melns niknums un tu PATIEŠĀM NO SIRDS vēli viņai VISU TO SLIKTĀKO! Taču tad tu nolem nenolaisties līdz ši Neradījuma līmenim un centies saņemties un būt toleranta, tu centies izvilkt no savas apziņas tālākajiem stūrīšiem (kuros pēkšņi ir ierāvušies visi labi nodomi) sapratni un cerības, ka viņai arī ir grūti, taču krūts spiedins no augšas situācijā, kad tai nudien nevajadzētu to darīt aizdzen visas šaubas un tu skaidri zini - nē! šim Briesmonim mākslīgās ādas kažokā, kura seju es pat nespēju saskatīt starp speķa kalnu, krūtīm, šalli un cepuri, nav vietas starp laimīgajiem un tu ar patiesu prieku, klusībā pie sevis novēli šim Kalnam mūžīgu sabrukšanu. Un tā tu divdesmit minūtes pavadi starp elli un elli, līdz nāk laimīgais brīdis, kuru tu neizmanto un neuzkāp viņai uz kājas kāpjot ārā. Taču diena tik un tā vairs nav tik saulaina. Tā Maita tomēr ir savu darvas pilienu iepilinājusi manā 29. janvārī. Sučka tāda!

Bauda - no rīta, pirms darba lēnā, pastaigas solī šķērsot Daugavu pa akmens tiltu. It īpaši, kad ir stiprs ziemeļu vējš (kura man šorīt pietrūka). Skatīties, ūdenī kurš izskatās pēc želejas un manā iztēlē ir glumšs, lipīgs un patīkami silts, par spīti tam, ka nodevīgie ledus kluči, vienmērīgi dreifē krastos un liecina par pretējo. Vējš no prāta izpūš visus steretipus, rutīnu un muļķību, ar kuru esmu apaugusi. Tāda svaiga sajūta.