zifs

Nezinu kāpēc, bet šorīt mans minītis garšo pēc plastmasas.
Nevar saprast vai man ar garšas izjūtu kaut kas greizi vai jādodas uz patērētāju biedrību kļauzu drukāt...

Tomēr mani tas pārsteidz. Patiesībā, tur nav nekā tāda, un tomēr, cik ļoti cilvēki satuvinās atrodoties slimnīcā, vienā palātā. It kā tas ir pilnīgi saprotami - kas vēl vairāk var vienot, kā šprice plikā dibenā un pārrunas par klizmas radītajām neērtībām, it īpaši, ja tualete ir viena uz pieciem pacientiem, no kuriem diviem ir tikko pakaļā ielaists ziepjūdens. Cik ļoti mūs vieno sarunas par vemšanu pēc narkozes un klusa un mulsinoša urinēšana šīberī. Turklāt pavadot 24 stundas vienā telpā, bez īpašām iespējām norobežoties pret blakus esošo krākšanas naktī. Īsāk, mēs varam runāt par mistiskajām garīgajām saiknēm pēc garām un intelektuāli saturiski bagātām sarunām vienam ar otru, taču tas viss ir putekļi, salīdzinājumā ar tām, kuras rodas, dzīvojot vienā palātā ar tikko operētiem vai arī uz operāciju gatavotiem ļaudīm... Tomēr fizioloģiskais vieno ātrāk un ciešāk. Gānīšanās par cietiem spilveniem un sistēmas šķidruma pieskatīšana stāv pāri pār sarunām par literatūru, mākslu vai vēl vairāk Dievu. Jāsaka godīgi draudzīga apvaicāšanās kaimiņam par to vai šodien ir izgājis vēdars un padalīties par to kā vēdargraizes ir tevi nomocījušas ir aktuālākas par jeb ko citu. Un kas ir viss pārsteidzošākais - tu šos cilvēkus zini tikai nieka 24 stundas, bet sarunas ir KLAJI atklātas. Un vispār tās nav tikai sarunas, kuras ir atklātas, gribot negribot arī viss tavs ķermenis ir vairāk vai mazāk pilks.

Citiem Z-vecis atnes dāvaniņās visādus pūkainus un baltus brīnumus, bet ko man? - Žultsakmeņus! Vai nav jauki? Ne katram tā gadās...

Cik tomēr ir patīkami, pilnīgi oficiāli nesvinēt svētkus! Atrasties gultā un kaut arī ar sāpošu vēderu, tomēr ignorēt vispārēju psihozi un obligāto prieka izpausmi, kad pašam namaz tak i prāts uz ēverģēlībām nanasas!

Cilvēkiem, tāpat kā augiem vajadzētu uz rudeni pamirt.

Jau labu laiku es domāju - cik velnešķīgi garlaicīgi man ir. Es reāli apskaužu cilvēkus, kuri aizraujas ar kaut ko. Mani gan interesē šis un tas, bet tā, lai es būtu līdz ausīm iekšā kaut kamī - nē! Varu pat teikt, ka visas manas aizraušnās ir virspusīgas un patiesībā nesniedz nekādu dziļu gandarījumu. Man viss liekas muļķīgs un tukšs. Ne saturiskā, bet nozīmības ziņā. Globāli ne Ēģiptes piramīdām, ne atomu šķelšanai nav nekādas nozīmes. Saule no tā nepārstās spīdēt. Principā Saulei arī nav nekādas nozīmes. Mans vīrs nosauca mani par nihilisti, bet pēcāk pārlaboja - nē, izskatās, ka nihilisms arī ir popiņš. Vēl pāris nedēļas/mēnešus atpakaļ es pieķēros domai - dzīve ir karnevāls, katrs izvēlas lomu sev,manējā - es stāvu un vēroju, un tas mani izklaidē, taču pēdējā laikā arī tas mani vairs neizklaidē... Un pats smieklīgākais, ka visas šīs sajūtas, man netraucē besīties par sīkumiem... Karoče - depresija ir klāt!

Ja kāds nevar izdomāt vai grib ģimenes pieaugumu, tipa bērniņu, viņam vajadzētu izmēģināt ar kucēnu. Tās ir reālas šausmas. Zīdainim vismaz var uzlikt pamperi un miers... Jūs varat paņemt bērnu kopšanas atvaļinājumu, un vispār jums pienākas visādas citas ekstras...Tas viss nedarbojas, ja esat paņēmuši kucēnu. Saka, ja jūs bērns ir pieklusis, tad viņš notiekti dara kādas blēņas. Par kucēnu var teikt līdzīgi, ja viņš neālējās, necenšas kaut ko sagrauzt (par ko, protams, ir īapšs stāsts) vai vienkārši nepinas pa kājām un necenšas arzobiem izplēst jūsu jaunajās biksēs caurumu, tad ziniet, viņš kaut kur taisa savus brīnum darbus urīna un fekāliju veidā. Par ko pats gan jūtas dziļi vainīgs. Un nevar teikt, ka šis, no skata visai mīlīgais radījums, būtu stulbs. Ne tuvu tam - viņš ļoti labi prot likt noprast visiem, ka vēlas nākt iekšā. Tad gan viņš var gaudot, smilkstēt un kasīt durvīs caurumu līdz pagurumam. Ejot pa ielu, viņš prot uzvesties kā paraugsuns. Taču tas viss nestrādā, kad runa iet viņa dabiskajām vajadzībām. Īsi sakot, ja gribat uzzināt vai būsiet spējīgi tikt galā ar zīdaini, paņemiet vienu mazu kucēnu. Pēcāk negulētas naktis un pamperu maiņa jums liksies tīrais nieks!

man šodien lielā bēdā. mirusi viena pērle - Pavarotti... es bezgala skumstu...

Jau labu laiku kriķis manī ir pilnīgi satrakojies un pilnā balsī kliedz - MAZU LIETU IR MAZ! Kaut arī viņš ir milzonīgs snobs, tomēr nevaru nepiekrist. Un tā nu es sēžu un urbinu degunu un nevaru saprast, ko lai iesāk. Riņķī un apkārt ir neiedomājam lērums mēslu un pusmēslu, tostarp arī manis pašas radītu. Kritiķis ir nežēlīgs, viņš nepieļauj nekādus izņēmumus, tiecas tikai uz pilnību, uz absolūto. Man tā patīk LABAS LIETAS, taču to ir tik sasodīti maz... un tās atrast ir tik grūti, ka, lai uzietu vienu pērli, tev ir jāizrokas cauri kaudzei sūdu. Un nav jau nekādas garantijas, ka tieši šajā kaudzē būs dārgums, absolūtais un ideālais. Galu galā, tu jūties tikai netīrs, noguris un bezgala vīlies. Es negribu skatīties sliktas filmas, gleznas, skulptūras utt, negribu lasīt lētas grāmatas, žurnālus utt, negribu klausīties švakas dziesmas utt. Taču man līdz sāpei patīk labas lietas. Un tā nu es ik pa laikam metos mēslu kaudzē un meklējos, kā tāda kaķena pavasarī.

Tas tiešām ir izmēģinājums. Es tikai izmēģinu, kas notiksies nospiežot vienu vai otru pogu.