zifs

Tomēr mani tas pārsteidz. Patiesībā, tur nav nekā tāda, un tomēr, cik ļoti cilvēki satuvinās atrodoties slimnīcā, vienā palātā. It kā tas ir pilnīgi saprotami - kas vēl vairāk var vienot, kā šprice plikā dibenā un pārrunas par klizmas radītajām neērtībām, it īpaši, ja tualete ir viena uz pieciem pacientiem, no kuriem diviem ir tikko pakaļā ielaists ziepjūdens. Cik ļoti mūs vieno sarunas par vemšanu pēc narkozes un klusa un mulsinoša urinēšana šīberī. Turklāt pavadot 24 stundas vienā telpā, bez īpašām iespējām norobežoties pret blakus esošo krākšanas naktī. Īsāk, mēs varam runāt par mistiskajām garīgajām saiknēm pēc garām un intelektuāli saturiski bagātām sarunām vienam ar otru, taču tas viss ir putekļi, salīdzinājumā ar tām, kuras rodas, dzīvojot vienā palātā ar tikko operētiem vai arī uz operāciju gatavotiem ļaudīm... Tomēr fizioloģiskais vieno ātrāk un ciešāk. Gānīšanās par cietiem spilveniem un sistēmas šķidruma pieskatīšana stāv pāri pār sarunām par literatūru, mākslu vai vēl vairāk Dievu. Jāsaka godīgi draudzīga apvaicāšanās kaimiņam par to vai šodien ir izgājis vēdars un padalīties par to kā vēdargraizes ir tevi nomocījušas ir aktuālākas par jeb ko citu. Un kas ir viss pārsteidzošākais - tu šos cilvēkus zini tikai nieka 24 stundas, bet sarunas ir KLAJI atklātas. Un vispār tās nav tikai sarunas, kuras ir atklātas, gribot negribot arī viss tavs ķermenis ir vairāk vai mazāk pilks.