zifs

Jau labu laiku kriķis manī ir pilnīgi satrakojies un pilnā balsī kliedz - MAZU LIETU IR MAZ! Kaut arī viņš ir milzonīgs snobs, tomēr nevaru nepiekrist. Un tā nu es sēžu un urbinu degunu un nevaru saprast, ko lai iesāk. Riņķī un apkārt ir neiedomājam lērums mēslu un pusmēslu, tostarp arī manis pašas radītu. Kritiķis ir nežēlīgs, viņš nepieļauj nekādus izņēmumus, tiecas tikai uz pilnību, uz absolūto. Man tā patīk LABAS LIETAS, taču to ir tik sasodīti maz... un tās atrast ir tik grūti, ka, lai uzietu vienu pērli, tev ir jāizrokas cauri kaudzei sūdu. Un nav jau nekādas garantijas, ka tieši šajā kaudzē būs dārgums, absolūtais un ideālais. Galu galā, tu jūties tikai netīrs, noguris un bezgala vīlies. Es negribu skatīties sliktas filmas, gleznas, skulptūras utt, negribu lasīt lētas grāmatas, žurnālus utt, negribu klausīties švakas dziesmas utt. Taču man līdz sāpei patīk labas lietas. Un tā nu es ik pa laikam metos mēslu kaudzē un meklējos, kā tāda kaķena pavasarī.