zifs

Es vispār esmu "par" sabiedrisko transportu un manu prāt tā attīstība būtu visādi jāveicina. Es spītīgi nepērku auto un pacietīgi katru rītu dodos uz savu mikriņu, lai nogādātu sākumā meitu bērnu dārzā un pēcāk čāpotu uz darbu. Katru dienu es sevi stiprinu ar domu, ka globālā sasilšana nav manu kaprīžu un egoistisko vajadzību cēlonis, ka daru, ko varu, lai, ja ne to apturētu, tad vismaz neveicinātu. Un visā visumā man patīk braukt ar savu mikriņu It īpaši no darba, kad esi noguris un ne par ko negribas domāt vai saspringt. Forši ir saritināties krēsla stūrītī, ja veicas, tad pie loga, aizvērt acis un nodoties snauduļošanai. Lai to pamēģina kāds ar personīgo auto braucošais. Kaut gan, vērojot satiksmi Rīga, liekas, ka daži to tiešām dara. Citreiz pat var vērot dažādus šova elementus, ar šofera un kāda niķīga pasažiera dalību. Gadās arī ka tev ir atļauts tajā piedalīties. Vispār braukt ar sabiedrisko ir jautri un pat aizraujoši. Taču ik pa laikam uzrodas kāds, kurš šo pasakaino pasākumu sagandē un tad visa diena ir kaķim zem astes.
Visā visumā cilvēki sabiedriskā tranportā dalās divās daļās - tie, kuriem ir laimējies apsēsties un tiem, kuri šo iespēju ir nopūdelējuši. Attiecīgi otrā grupa pasažieru visādi cenšas izrādīt savu nepatiku pret pirmajiem. Šodien tas bija klajš izaicinājums manām tiesībām uz privāto telpu. Kaut arī niecīgu, taču privātu. Kaut arī tā aprobežotos tikai ar mana ķermeņa aprisēm, taču PRIVĀTU! Klajā nekaunība ar kādu blakus stāvošā sieviete uzvēla (tieši tā "uzvēla") savas apjomīgās krūtis man uz pleca un savu resno, tauko vēderu iespieda manā padusē, pārsēja visas pieklājības normas. Es nudien neteiktu, ka esmu liels cilvēks un parasti varu izdzīvot pat ļoti šaurās vietās (ar vienu norunu, ja tās nav slēgtas), taču šorīt piedzīvotais, skaidri norādija uz robežām, kura pārkāpt nebūtu ieteicams. Man pat ir pamatotas aizdomas, ka viņa, Šī Tonna, Milzu Tarantuls, Sava mākslīgā ādas kažoka vergs, to darīja AR NOLŪKU! Un tad izplēn visas cēlās domas un ideāli. Tevi pārņem melns niknums un tu PATIEŠĀM NO SIRDS vēli viņai VISU TO SLIKTĀKO! Taču tad tu nolem nenolaisties līdz ši Neradījuma līmenim un centies saņemties un būt toleranta, tu centies izvilkt no savas apziņas tālākajiem stūrīšiem (kuros pēkšņi ir ierāvušies visi labi nodomi) sapratni un cerības, ka viņai arī ir grūti, taču krūts spiedins no augšas situācijā, kad tai nudien nevajadzētu to darīt aizdzen visas šaubas un tu skaidri zini - nē! šim Briesmonim mākslīgās ādas kažokā, kura seju es pat nespēju saskatīt starp speķa kalnu, krūtīm, šalli un cepuri, nav vietas starp laimīgajiem un tu ar patiesu prieku, klusībā pie sevis novēli šim Kalnam mūžīgu sabrukšanu. Un tā tu divdesmit minūtes pavadi starp elli un elli, līdz nāk laimīgais brīdis, kuru tu neizmanto un neuzkāp viņai uz kājas kāpjot ārā. Taču diena tik un tā vairs nav tik saulaina. Tā Maita tomēr ir savu darvas pilienu iepilinājusi manā 29. janvārī. Sučka tāda!