zifs

Atsaucoties uz šo http://klab.lv/users/martcore/1559684.html makten izvērsto diskusiju, pirksts man niez padalīties sekojošā: Ir kāds ņekijs bērnu dārzs. Visā visumā pieklājīgs un tipa pat progresīvs. Nācās man tajā kādu laiku pastrādāt. Šajā bd ir kāda grupiņa, kurai ir viena audzinātāja. Viena viņa ir samērā apzināti, jo naudas trūkums viņai liek strādāt divas pilnas slodzes, kas oficiāli, protams, nav iespējas, bet stāsts nav par to. Jāsaka, šī sieviete sver tuvu tonnai un kustībās atgādina kaut ko ļoti lielu un lēnu, piemēram, valzirgu uz sauszemes. (Izeju uz personīgiem apvainojumiem mērķtiecīgi, jo uzskatu viņu par noziedznieci un varētu tai stervai acis izskrāpēt) Nekad neesmu hospitējusi viņas nodarbības (bet laikam jau vajadzēja) un tāpēc es nespēju iedomāties, kā viņa vada dienas nodarbības un kontrolē disciplīnu, taču es skaidri redzu sekas un man ir reāls čujs, ka tas, ko viņa dara ir ĀRKĀRTĪGI SLIKTI. Man nācās vadīt šiem bērniem vizuālās mākslas pulciņu - es aizmuku, jo šie bēni ir nenormāli un, savukārt, normālie ātri vien saprot, ka cīnities ir bezjēdzīgi un ātri pieņem spēles notiekumus un arī kļūst nenormāli. Tā ir vispārēja vienam otra pārkliegšana, taču kas ir zīmigi, ja tu tomēr panāc to, ka runās visi pēc kārtas, tad lielākai daļai nav ko teikt, otrs - nemitīga sūdzēšanas un savstarpēja apsaukāšanās, kura plastiski pāraug mērenā kautiņa. Vārdi stulbenis, idiots, muļķis utt ir ikdienas leksikons. Jāpiezīmē, runa ir par piecgadīgiem bērniem. Īpaši ir daži eksemplāri, kuri nevis vienkārši nemāk dalīties, ko var arī saprast, bet pie domas, ka ar krītiņiem, kuri starp citu ir MANI, ir jādalās ar citiem bērniem, histēriski sāk kliegt, bļaut un raudāt. Kad es apgalvoju, ka kastīte TOMĒR STĀVĒS galda vidu, atskan atbilde - bet es nevarēšu līdz tiem aizsniegties; un demonstratīva muguras atspiešana pret krēsla atzveltni un rokas izstiepšana - pastulba manipulācija, droši vien ar citiem pieaugušiem tas strādā. Karoče bērnos ir izteiti attīstītas visas īpašības, kuras ir saistītas ar egoismu. Lūk šādā vidē ienāk normāls bērns - gudrs un intelektuāli pat vairāk attīstīts kā pārējie. Un tad sākas - pirmais - šoks, ka viņš vispār atrodas šajā vietā, otrais - norobežošanās no pārējiem bērniem, ar cerību, ka moš praņesjot. Diemžēl - tas saknē tiek cirst - par nedraudzēšanos tu daboni "melno punktu". No šādas domas man vien šemuļi skrien pār kauliem. Audzināšanas metodika izcili humāna. Tiešām negribu zināt, kas notiek ar bērnu, kurš ir sasniedzis ZINĀMU skaitu "melno punktu". Varbū jātup kaktā uz zirņiem vai vēl kas drastiskāks, lai gan arī tad, ja nekas nav jādara, nevaru iedomāties(vai varbūt arī varu) kas notiek bērna prātā, ja viņu audzina ar iebaidīšans metodi. Karoče, galu galā arī šo nabaga puisīti salauza - viņš arī kļuva nenormāls. Pats nejēdzīgākais ir tas, ka tieši šajā grupiņā iet manas labākas draudzenes meita, un uz maniem sašutuma izvirdumiem par audzinātājas bezatbildību, viņa tikai žēli noelš, - lielākā daļa vecāku domā, ka XXX ir kruta audzinātāja, jo viņa ir laipna un smaidīga vecākiem. Starp citu smaida viņa patiešām visu laiku arī uz bērniem. Tāds daudznozīmīgs smaids, kura draudzīgumam es nezinu kāpēc nespēju noticēt. Rezumē,- ja bērnu dārzā ir tik nežēlīga emocionāla spriedze vai patiesībā uz personīgiem aprēķiniem balstīta bezatbildība, kuras rezultātā bērni tiek psiholoģiski kropļoti, jo iemācās velns sazin ko, tad mani ne tikai nepārsteidz tas kas notiek skolās, un es to uztveru kā likumsakarību.