vakar braucu pie vecmammas, āra migla un drēgnums, smalkas lietus lāsītes, drīzāk puteklīši, gaisā plivinās, es iegriezos meža ceļā, tik bailīgā vietā sen nebiju bijusi, esmu jau pieradusi tur braukt tumsā, laternas tur nekad nav blakus stāvējušas, ceļu neredzu, stūri neredzu, drūmi, es jutos kā iebraukusi aizkapa valstība, goda vārds, galvā jau sāka jaukties domas par to, ka kara laikā jutās puiši, kuriem meitenes mājās palikušas, sežot purvā, aukstumā un tumsā, milzīgs melns vaks visam pāri, cik es biju laimīga, kad izbraucu līkumā, ahh.

vecmamma sabaroja mani ar banānu pankūkām, nojautāja vai man nav jauns draugs(viņa vienmēr uzjautā kaut ko par šo tēmu, bet , lūdzu, meitene drīkst arī viena pabūt.)

šodien jāsagatavojas rītdienas nodarbībām, mans plāns ir palikt ozolniekos, un no rīta pa taisno uz biroju, tur ātri uztaisīt plānus, tad ar riteni uz bulduriem, ja, tā es darīšu. pēc tam ceru uz arturčika burvīgo sabiedrību.

nereāla sajūta sakarā ar aizbraukšanu, bet ļoti forši, esmu priecīga, tikai riteni girbetu līdzi paņemt VISUR.
laikam jaizmēģina savārīt tās "šokolādes blēņas" (jā, tieši tā google man iztulkoja chocolate fudge) lai sestdien man būtu jau skills. un, ja man garšīgi sanāks, tad rīt paķeršu uz rīgu līdzi, pacienāšu tos, kurus satikšu, ja sanāks negaršīgi - pacienāšu dāsnāk :D