ārā tāds patīkami vēss, ar inetu pasēdējām pieturā, uzēdu končas, izdzēru savu aliņu
turpinu lasīt, lēni iet, jo doma sskrien prom, bet nekas, es pabeigšu šo un arī otru vēl paspēšu līdz nodošanai. jākoncentrējas, nedrīkstu ļaut prātam atslābt un notrulināties.
vispār, domāju, esmu uz pareizā ceļa. un pēc vakardienas sarunas es tikai vēlreiz guvu apstiprinājumu un iekšējo pārliecību, cik svarīgi ir nenodot savus sapņus, cik ļoti vajag tiem sekot, un būt drošai. es apzinos, ka mans ceļš var nebūt taisns, ka man brīžiem tas būs pašai jāasfaltē, ka māksla nav drošs celiņš[finansiāli]. bet es tiešām, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ne reizi neesmu iedomājusies, ka varētu darīt ko citu, tikai tāpēc, ka man nav ne jausmas kā es pelnīšu. ne reizi. toties tas ir drošs ceļš uz sirdsmieru un piepildījumu, par to es esmu pārliecināta.
es izmīcīšu visus savus pārdzīvojumus, priekus, skumjas mālos. mans jaunais patvērums

pēdējās dienās es varu sākt raudāt gandrīz jebkurā mirklī, aiz laimes, pārsvarā. arī aiz skumjām, bet skumjas man rodas kā pretstats, tāpēc būtībā viss izriet no laimes