Dariijaas taa, ka es ar kaadu barinju paziistamu ljautinju ( es zinaaju un jutu, ka vinjus paziistu, bet nevienu konkreeti) vakaraa tuseeju kaut kur pie stacijas - tur tas plekjiitis starp stacija laukumu un Marijas ielu, kur vienmeer daudz gaidiitaaju pie luksaforiem. Nu tur tjipa kau kaads paagstinaajums,skatuve, ka var visu no augshas apkaart redzeet. Mees ar kaut ko esam noleemushi stopeet uz R-Eiropu, bet jaasagaida riits un jaapaarlaizh nakts turpat. Tumsa, apkaart cilveeki, kas arii kaut ko gaida. Dazhus saaku atpaziit - kaut kur manis paziistamais Igaunis, kaut kur stulbi klasesbiedri. Man salst. Seezh uz kaut kaadas augstas apmales viens puisis, taads liels un nosveerts, miermiiliigs un smaidigs. Vinsh mani apskauj un sasilda. Ir tik droshi, ne-divdomiigi, nav jaadomaa ko teikt. Es visu laiku juutu, ka to puisi zinu, ka tas nav nekas jauns. Un tad es saskatu, ka tas esi tu. Un man taadas diivainas tirpas caur kauliem iziet, kaa tas taa naakas. taa vinjsh bij.