No riita braucu busa un klausiijos aiz muguras runajosho bijusho klasesbiedru, kursh kaadam ko staasiija pat RTU, ES un naakotnes iespeejaam..un atcereejos, ka shis bija tas pac cilveex, kursh pirms gadiem nevareeja sakabinaat kopaa teikumu latviski, kursh nevareeja 2 ar 3 sareizinaat un bez drauga paliidziibas teikumu iesaakt..un nu vinjsh runaa par Eiropas Savieniibu. Jeezinj, mees augam...

Shucee neviens nespeeja sabojaaat manu konstanti labo graiigo...gaut nu pietureetos taailgaak. Vasaraa man vairaak kaa meenesi no vietas nenogaaja shis pzitiivisma ciklons. Tas ir tik patiikami!

Viens cilveex gan par visaam variiteem censhas panaakt, lai es vinju ieniistu - veestures & filosofijas skolotājs.

Antīkā filosofija.

Ar antīko filosofiju saprot grieķu un romiešu filosofiju. Primārā loma ir sengrieķu filosofijai, kura ar laiku kļūst par vienu no visas Rietumu civilizācijas stūrakmeņiem. Sengrieķu gudrības mīlestība – filosofija – cenšas skaidrot pasauli, meklēt pamatojumu. Pasaules skaidrojumi atrodami jau senajos literatūras darbos. Pretstatā Austrumu gudrības meklējumiem, antīkā filosofija attīsta racionālu pasaules uztveri, balstās uz loģisku jēdzienisku domāšanu. Antīkās filosofijas svarīgākās pamatiezīmes ir pirmpamata un pirmlikuma meklēšana, esamība, patiesība, patiesa izziņa, nodarbošanās ar cilvēka dabu un dvēseles iezīmēm – labo, tikumu, ētiku.
Sengrieķu filosofija laika gaitā izaugusi no mīta pasaules, veidojoties jaunām, nebijušām domāšanas un pasaules apguves formām. Grieķu filosofija nerodas pēkšņi, tas ir pakāpenisks ceļš no mīta uz logosu. Sengrieķu filosofijai labvēlīga vide ir tā laika sociālā dzīve, pilsētu veidošanās, dzimst jauna sociālo attiecību forma – demokrātija. Attīstību veicina arī tas, ka nepastāv noteikti reliģiskie institūti, dogmas. Sengrieķu filosofija tās sākotnē orientēta kosmoloģiski, uz universālu pirmsākumu meklējumiem, kuram tiek piešķirtas dievišķas iezīmes.
Antīko filosofiju var iedalīt vairākos periodos. Pirmssokrātikas periods ietver milētiešu filosofiju, pitagoriešu skolu, eleātus, Hērakleitu, atomistus. Klasisko periodu nosaka Sokrāts, Platons un Aristotelis. Hellēnistiskā filosofija radīja divas mācības – stoisko un epikūrisko. Vēl citi virzieni ir skepticisms, kas visu pakļauj šaubām, eklektisms, kurš uzskata par iespējamu sakausēt filosofu mācības, neoplatonisms, kas bija Romas impērijas krīzes viena no spilgtākajām parādībām.
Antīkā filosofija ir liels laika periods, kas ilga no 6. gs. BC līdz 529. gadam AD, kas gan ir tikai sākums, jo grieķu filosofiskā doma iesakņojusies mūsdienu Rietumu kultūras racionalitātē.


Platons.

Sengrieķu filosofs Platons, kurš dzīvojis 427. – 347. g. BC, ir sasniedzis vienu no augstākajām virsotnēm visas cilvēces filosofiskās domas attīstībā. Platons bijis skolnieks Sokrātam un skolotājs Aristotelim. Bijis naidīgi noskaņots pret demokrātiju, jo tā piespriedusi nāvessodu viņa skolotājam. Atēnās dibinājis savu skolu – Platona akadēmiju. Daudzi viņa darbi saglabājušies līdz mūsdienām.
Viņa svarīgākās atziņas atrodamas mācībā par idejām un valsts teoriju. Idejas Platons traktē kā bezķermeniskas būtnes, kas eksistē objektīvi un veido pārjuteklisko pasauli. Tās pastāv pašas savā pasaulē un veido lietu būtību. Pasauli mēs nevaram izzināt tikai ar sajūtām, tas ir tāpat kā skatīties uz priekšmeta ēnu, nevis pašu priekšmetu. Ideju pasaule, pēc filosofa uzskatiem, ir mūžīga un nemainīga. Platons radījis objektīvā ideālisma sistēmu. Pirmo reizi Rietumu filosofijas vēsturē dala realitāti šaipasaulē un viņpasaulē. Pirmais ieviesis jēdzienu “matērija”. Platons ķermeni saucis par dvēseles cietumu. Pēc viņa mācības, jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par idejām, kuras tā pazina, pirms tika savienota ar ķermeni. Tātad cilvēks var iemācīties, saprast un identificēt ar sevi tikai to, kas viņā jau ir ielikts, ko viņš jau zina. Visas sajūtas, emocijas un zināšanas jau ir mūsos, tās var tikai “uzurdīt” uz āru, padarīt zināmas un saprotamas prātam.
Laika gaitā nozīmīgumu nav zaudējušas Platona atziņas par valsti, kuras viņš izklāstīja savā darbā “Valsts”. Tajā viņš uzskaitījis valsts pamatfunkcijas, uzbūves elementus, iespējamās varas sistēmas, valdniekam nepieciešamās īpašības utt.



Viduslaiku filosofija


Viduslaiku filosofija ir filosofija, kas attīstījusies un eksistējusi kristietiskās kultūras attīstības periodā – tas ir 5. – 15. gs. Viduslaiku filosofijas attīstība bija cieši saistīta baznīcu, tā sakņojas Svētajos Rakstos un kristietisko teologu darbos. Tomēr jēdziens “viduslaiku filosofija” nav identisks jēdzienam “kristietiskā filosofija”, jo kristietiskā filosofija nebeidzas ar viduslaikiem. Šajā laikā rodas un pastāv garīguma formas, kas šo laikmetu padara atšķirīgu no Antīkās un Renesanses laika kultūras. Spožākais šī virziena pārstāvis bijis sv. Augustīns, kurš viens no pirmajiem Eiropas filosofijas vēsturē attīstījis padziļinātu skatījumu uz cilvēka iekšējo pieredzi, parādījis cilvēku kā iracionālu un emocionālu būtni, kas laimi rod Dievā.
Svarīga viduslaiku sastāvdaļa bija dogmas. Dogmai ir raksturīga iezīme, ka tā neprasa racionālu skaidrojumu, tā vienkārši jāpieņem. Tāpat kā baznīca veido vienotu hierarhisku sistēmu, arī mācībai par to jābūt saskaņā ar kristīgo baznīcu un jākalpo tai. Viduslaiku filosofijā lielākā loma ir diviem strāvojumiem sholastiskajā domā – reālismam un nominālismam. Reālisma pamatā ir uzskats, ka visu esošo lietu un parādību pamatā ir idejas, kas pastāv Dieva prātā. Nominālisti vispārējos jēdzienus uzskata par apzīmējumiem un vispārinājumiem, kurus lietām piedēvējis cilvēks. Kā pretstats racionāli orientētiem strāvojumiem viduslaiku filosofijā radies misticisms.
Viduslaiku filosofijas izpratnē Dievs ir esamība, kuru neviens nav radījis. Tādā veidā kristietiskajā filosofijā atkrīt jautājums, kādēļ no vienotā rodas daudzējādais – viss kļūst par esamību tikai pateicoties Dievam, viņa gribai.



Mūsu dienās baznīcai un reliģijai, protams, ir neizmērojami mazāka loma kā viduslaikos. Tomēr, neskatoties uz milzīgo zinātnes, tehnikas un cilvēka izziņas spēju attīstību, arvien ārkārtīgi daudz cilvēku gatavi ticēt kaut kam matemātiski, fiziski un saprātīgi nepierādītam un nepierādāmam. Tas tikai apliecina, ka cilvēkiem vēl joprojām nepieciešama paļaušanās uz kaut ko visvarenāku, ja trūkst ticības saviem spēkiem. Ticība ir atbalsts; kādam tā palīdz atrast sevi, kādam tā ir iespēja pulcēties ar līdzīgus uzskatus un morālās normas glabājošiem cilvēkiem. Baznīcai ir vienojoša nozīme, un daudzi baušļi joprojām satur cilvēciski ētiskās pamatvērtības, tāpēc būtu sabiedrībā ieaudzināmi un ievērojami.
Šodien jaunatnes vidū baznīcai un kristīgajai ticībai ir citādāka nozīme nekā mūsu vecvecākiem. Daudzi no mums ar baznīcu ir saskārušies minimāli vai pat nav saskārušies nemaz, tādēļ to pieņem vienkāršoti un bez lieliem aizspriedumiem. Daudziem jauniem cilvēkiem tā ir pat stila lieta – piederēt kādai reliģijai, konfesijai. Protams, dažiem tas ir aicinājums un patiesa reliģijas būtības izpratne, taču lielākai daļai tika virspusēja klišeja un izdevība lietot baznīcai piederīgo atribūtiku, piemēram, krustus, nemaz neapzinoties to nozīmi.
Daudzās zemēs vietējai reliģijai joprojām ir galvenā loma sabiedrības procesu norisē, attīstībā un kultūrā.


Un, kaa juus me noveerteetu? Iznjemot extreemos galus, videeji tu man liktu ...

Poll #1248
Open to: All, results viewable to: All

Cik tu man liktu par shiim briivas formas esejaam?

Pareizaa ( shajaa gadiijumaa pareizaa=sk. Liepinja) atbilde sekos veelaak.