asinis manā dzīvē
Es ciest nevaru asinis. Man nav no tām bail, es nekrītu gjībonī ieraugot asinis. Man vienkārši tās riebjas. Pirms pāris dienām laboju mājās printeri un, kā vēlāk konstatēju, biju sagriezusi rokas. Abām rokām ap plaukstas kaulinjiem bija asimetriskas, sarkanas švīkas, kuras pat nolazītas (man ir tāc paradums asinis, ja to nau daudz, vienkārshi nosūkt) nemitīgi atjaunojās un vēlāk sāka arī sūrstēt. Tā es visu vakaru skatījos uz asinjainām stiepjošamies stīpinjaam uz manaam rokām.
Nākamā dienaa, nākot laukā no baseina dušām, redzu uz savas ādas tekot lejā no pleciem sarkanas tērcītes un , kamēr riebumā domāju, kas tad nu atkal un cenšos nemitīgi atjaunojushos straumīti notecināt ar ūdeni, atceros, ka pavisam nesen laikam nokrāsoju sarkanus matus..:)..tad nu shii doma man ljaava atspringt un nedomaat par sagrieztaam kakla artērijaam.
Shodien darbojos pa virtuvi un piekjeru sevi pie domas, ka jau n-to reizi neapzināti dodos mazgāt rokas, jo kāc sarkans traips labās rokas īkškja iekshpusē bezkaunīgi nenomazgājas. Norakstu to uz liellopa galjas asinīm, jo tikko griezu galju kādam gulashveidīgajam rijamajam. 7 reizi pamanot nenozudosho traipu, ieskatos vērīgāk un secinu, ka tas patiesībā ir nāvīgi dziļš un garš iegriezums miesā no kura nepārtraukti sūcas asinis..Nu ja, pirms brīža tak izmetu no rokām ar ūdeni pilnu kjīmjas cilindru tā, ka stikli pa gaisu vien aizshķīda..bad, bad..vēl joprojām nebeidzami liels riebīgs asinju un ādas plekjis klāj manu īkšķi..necieshu asinis.