Post Beta (of Richy)
..un atvadoties no Mārtiņa (kuru vairs nedrīkst saukt par Tarzaanu) un Andreja, es saprotu, ka ir taču daudz labāki un man tuvāki cilvēki šai pasaulē par VIŅU. Krīt sniegs, man apkārt palēlināti kustas cilvēki, un es pēkšņi sajūtos brīva. Es paceļu galvu, un sastājušais smagums nokrīt no manis. Gaišums. Vēl redzu aizejošo puišu mugursomas, puišu, kurus patiesībā varētu uzskatīt par draugiem. Cita dzīve, citādi izrādās cilvēki. Reglamentētajā, beznaudas (Alfas) pasaulē un lielajā dzīves dīķī. Vieni ir varoņi savā sādžā, kamēr citu "pelēko" cilvēku patiesā vērtība parādās tikai kara laukā.
Man ir 18 gadi un es spēju kontrolēt savu dzīvi.
Es ticu, ka MŪSOS ABOS ir kāda vienojošā dzirksts, jo , sastopot viņa acu skatu, pasaule man apkārt pārstāj eksistēt un laiks stājas ritēt. Bet šī dzirksts ir tik savāda, ka nepakļaujas sabiedrības, personības un loģikas likumiem. Un tā ir pārāk nedefinējama, lai spētu pārvērst mūsu metafiziskās pasaules sabiedrībai pieņemamā formā. Mēs neesam lemti šim laikam un telpai.
Un šodien es ticu liktenim - ja mums būs lemts un apstākļi mainīsies - nekas mūs neatturēs mēģināt vēlreiz..un iistenot to.
Viens grūts darbs vēl atlicis - mūsu abu fotogrāfija plauktiņā pretī galdam.
Vēl nebūs viegli, vēl viss nav beidzies. Un tomēr.

Cik jocīgi, iedomājos nupat, ka nomainījies gadalaiks. Atceros pūles nosargāt my never ending summer.
Klusi un patīkami iestājusies ziema.