22.11.2007. – 27.11.2007. Ankara
Atgriežoties Rīgā krīt slapjš sniegs, es uzmaucu gandrīz pāri acīm savu melno cepuri, melnajā jakā, zābakos un biksēs es izskatos pēc bankas laupītājas, tieši to man smejoties teica taksists vedot agri no rīta uz lidostu, jap, uz Ankaru, kāpēc, tāpēc, ka visam savs laiks, tagad mans laiks ir bēgt - blandīties pa pasauli un, jā, man tas patīk. Tagad es dzeru turku vīnu, kūpinu ūdens pīpi un esmu atrāvusi vaļā divus logus savā kino skatīšanās istabā, Rīgā ir auksti, brālis, kurš pagaidām mitinās pie manis, ir aizšāvies prom uz Barselonu. Es atgriežos viņš dodas prom, mēs esam kā sinhronizēti pulksteņi dažādās pasaules malās.

Pamuka dēļ vajadzēja šauties uz Stambulu, bet nē Kaputaža, Kekovas un Kalkana reizē Stambula mani neuzrunāja, Pamuka grāmatu Stambula pastāv kādā citā laikā un telpā, kura man diemžēl nav pieejama. Tāpēc tai jābūt Ankarai, kur mani gaida cilvēki no "iekšpuses" un divi rokmūziķi no Berlīnes "White Trash" dienām. Rītos mani modina pirmie saucieni no tuvējām mošejām uz lūgšanu, es slinki turpinu valstīties pa gultu, kamēr mani izvelk brokastīs. Jā, uz mani visi skatās, esmu gara un gaiša, mēs visi trīs tādi esam. Tad mēs ejam uz vietu, kur var pīpēt ūdens pīpi un dzert tēju, pīpē viņi visur, es iedomājos par v.v., viņam tas patiktu. Es pētu mūsu pavadoņus viens no viņiem man patīk, bet es, protams, to nekādi neizrādu. Mēs apskatām Ataturka atdusas vietu, ieejam pāris mošejās, mēs gaidām vakaru. Klubs ir pārpildīts, turku rock band spēlē dzīvajā sākot no Rolling Stones un beidzot ar turku roka gabaliem par kuriem mēs neko nezinām. Viņi spēlē labi. Mēs esam vienīgie "tūristi" šajā klubā, es mācu bārmenim kā pareizi sajaukt manu Cuba Libre. Vācieši ir jau visu "sabīdījuši" nākamo raundu viņi spēlēs visi kopā, es zinu, ka būs kaudze manu mīļāko Rolling Stones gabalu, viens labums to be with the band, vīriešu uzmanīgi pēta manu HOG kreklu no Spānijas rallija. Kuru es muļķoju es nemāku izskatīties "the tough chick" from outside, am one from inside. Es dziedu līdzi visām dziesmām, kurām zinu vismaz piedziedājumu.

Nākamās dienas mēs pavadām ciemojoties pie visa veida turku māksliniekiem, vakaros mēs dzīvojamies pa klubiem, kur viss notiek right now and right here.

Man izdodas pazaudēt realitāti gluži kā Pamuka grāmatās, bet šoreiz gan Ankarā. Vēl negribas mosties no austrumnieciskās modernās pasaules apdullinātā prāta stāvokļa.