28. jūnija agrais rīts
3am: es vārtos pa savu gultu, caur smadzenēm brāžas domu jūkļi – klans, bizness, attiecības, kino, darbi ‘to be done’ vai ‘in process’. Piecēlos, paņēmu pildspalvu un sava plānotāja 5. un 6.janvāri rakstu šo, lai no rīta ierakstītu ‘journal’ - tas tajā brīdī bija svarīgi, svarīgi man.

Viesistabā skan ‘Portishead’- no lullaby music.

Lidostas dārgās, sliktās kafijas garša vēl manā mutē, pat pēc divreizējas zobu tīrīšanas un skalošanas. Mēs tur sēdējam un runājām ar v.v., runājam par darbu, par to cik mums vēl iekšā, lai darītu ko darām - gadi pieci uz galviņu, bet ‘at the same time’. Mēs runājam par sūdīgu kafiju un par labu kino.

Mātes lidmašīna kavējas un mēs nīkstam 2am.

Viņi ierodas, puse bagāžas ir palikusi Romā, mēs esam pēdējie cilvēki uzgaidāmajā telpā, gaisma tiek izslēgta – jocīgi, pirmo reizi redzu, ka galvenajā valsts lidostā izslēdz gaismu, ka kāds vispār izslēdz šajās vietās gaismu, ‘advertising people’ darbojas fonā ‘in TV’.

3 am and something: Graužu BACI un lasu Joyce ‘Dubliners’- nenāk miegs, bet vajadzētu – rīt ‘another working day’. Iekša plosās riebīgs nemiers, paranoja man nedraud, bet šizofrēnija varbūt. Tas man liek atgriezties pie eksāmena postmodernismā( cik tas skan smieklīgi ), vai es esmu modernais vai postmodernais cilvēks? Da neviens, kā vispār kāds var to iesmērēt kā zinātni – kaut kāda izjukusi bezjēdzība un bezatbildība, ‘I do not care’ paaudze. Zinātne, kura radīta, lai attaisnotu cilvēka tukšumu.

Man gribas aizmigt un nedomāt, gribu sapņot.

4am varbūt 5am, pārāk caurspīdīgs pulkstenis, lai redzētu laiku – es aizmigu, bet paliku melnā tukšumā, mani sapņi iespītējās šajā naktī.