ļoti vērtīga doma! es arī esmu daudz par šo domājis - ja jau nevaru atcerēties to, ka pirms piedzimšanas mani būtu kaut kas nomocījis vai satraucis, tad ir tomēr diezgan liela iespēja, ka pēc nāves mani tik tiešām arī nekas nesatrauks. un man arī liekas, ka vienīgā izeja ir neesamībā, jo esamība ir pilnīgs bulšits. ticu, ka mums izdosies!

(Reply to this) (Thread)

hvz, grūti to esamību pieņemt kā pilnīgu bulšitu. tāpat jau arī neviens nevar apsolīt, ka pēcāk neviens nenomocīs. bet cerība ir.
jādzīvo tagadnē, jāiesper sev tā sirsnīgi, moš pieleks, ka tagadnē.

a no otras puses, mūsu jaukie zinātnieki saka, ka mēs visi dzīvojam nedaudz pagātne, jo smadzenēm vaig kkādu mikrodaļu sekundes, lai visu apstrādātu, līdz ar to līdz tam apzinīgajam es nonāk tāds nedaudz replejs.

koroč, sarežģīti, labi, ka prieku neviens nav atcēlis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zinātne-bulšits da diskurss; apziņa vienīgā realitāte, uz ko attiecināms vārds " dzīvot"

(Reply to this) (Parent)

par tagadni!