|
Nov. 8th, 2013|12:00 am |
hvz, grūti to esamību pieņemt kā pilnīgu bulšitu. tāpat jau arī neviens nevar apsolīt, ka pēcāk neviens nenomocīs. bet cerība ir.
jādzīvo tagadnē, jāiesper sev tā sirsnīgi, moš pieleks, ka tagadnē.
a no otras puses, mūsu jaukie zinātnieki saka, ka mēs visi dzīvojam nedaudz pagātne, jo smadzenēm vaig kkādu mikrodaļu sekundes, lai visu apstrādātu, līdz ar to līdz tam apzinīgajam es nonāk tāds nedaudz replejs.
koroč, sarežģīti, labi, ka prieku neviens nav atcēlis. |
|