vienu dienu šķiet, ka esmu visu palaidusi vaļā, otru - ieraugu viņu otrpus ielai, sirds apmet kūleni, apstājos un nevaru paelpot.
stāstu sev, ka visas šīs "gandrīz tikšanās" notiek tikai, lai atkal un atkal atgādinātu, ka jāpalaiž. tāds kā testeris - jau paliek labāk? nē, vēl ne.
aizvakar riskēju ar tiešu konfrontāciju aci pret aci, bet, protams, nesastapāmies :)