zau's Journal

12:24am: kur paliek dzīvesprieks, kad pienāk dzīve?

3:47am: biju izdomājusi - ja viņš neatbildēs, viņam rūp. varbūt nevarēs saņemties. atbilde ir sarunas beigas. būtu viņš klusējis, paliktu ilūzija par turpinājumu.

4:06am: cilvēki mirst un viņi nav laimīgi - rakstīja Kamī.
viss cits ir īsāki vai garāki starpstāvokļi.

2:48am: kā man riebjas melodramatiska dročīšana uz sāpītēm!

12:08am: "it's not boredom that kills love, it's impatience"

1:06pm: saņem taču savas smadzenes rokās!

9:35am: "I shut my eyes and all the world drops dead" - tā man šodien gribētos.
bet ir tā - "I lift my lids and all is born again".

6:56am: kurināmais ziemai it kā nodrošināts. tomēr būtu jauki šoruden iemīlēties

12:34am: personiskās dzīves peripetijas šogad līdzsvaro profesionālie kāpumi. lai gan apgalvot, ka atsver, tā jau, protams, ir sevis mierināšana, koelju un pasaules harmonijas vārdā, ka visu var samērot un vienu caur otru attaisnot. bet pieņēmums, ka par visu maksājam, ir tik ērts..

12:26pm: ja negribas neko rakstīt cibā,
viss ir
a) labi
b) slikti
?

2:37am: zināt, ko negribi, ir gandrīz vai vēl labāk un svarīgāk, nekā zināt, ko gribi.

11:50pm: pirmdienas ir briesmīgas dienas. vismaz rīti. pusceļā, jau izkāpusi no transporta, spriedu, ka kaut kā trūkst.. protams - apakšveļas!

7:48pm: kurā brīdī draudzīgums kļūst par labdarību?

1:28am: sapnī dzirdēju - "ir interesanti vērot, kā viņa mostas".
pamodos. ceru, ka kādam tagad ir interesanti :)

12:37am: vienu dienu šķiet, ka esmu visu palaidusi vaļā, otru - ieraugu viņu otrpus ielai, sirds apmet kūleni, apstājos un nevaru paelpot.
stāstu sev, ka visas šīs "gandrīz tikšanās" notiek tikai, lai atkal un atkal atgādinātu, ka jāpalaiž. tāds kā testeris - jau paliek labāk? nē, vēl ne.
aizvakar riskēju ar tiešu konfrontāciju aci pret aci, bet, protams, nesastapāmies :)

10:45pm: bērnībā man riebās spēlēt cirku, kaitināja nemitīgā atgriešanās izejas punktā.
patika domino un plānot. šogad cikliskums man atspēlējas. visas attiecības kā tādi izbraukumi, pēc kuriem atved atpakaļ pie mājas vārtiņiem un paldies.

1:27am: augustā sajūta par gada beigām ir daudz izteiktāka kā novembrī.

11:09pm: smieklu krunciņas ap acīm, klēpī bērns. priecājos. skauž. nē, tikai gaume uz vīriešiem man agrāk noteikti bija labāka.

1:50pm: let`s call it a month. apzināti neļauju sev dusmoties. lai tā paliek. viņam pieder labākais randiņš un tas, ko var sniegt tikai svešinieks - spēja mierināt un sakārtot, pašam to nenojaušot. ja sākšu pārdzīvot, tas viss būs bijis velti.

12:21pm: love is a vertigo
likumsakarīgs slips no love is a virtue

3:27pm: tā šķiet, ka vīrieši manā dzīvē darbojas kā sava veida kompensējošais mehānisms dažādām situācijām. problēmas rodas, tiklīdz vēlos pārsniegt vai pagarināt nepieciešamo lietošanas termiņu

3:19pm: pārņem laba sajūta, vērojot, kā viss mainās. atšķiru kalendāru un domāju - vēl dienu pirms es nezināju, vēl mēnesi pirms bija pavisam citas raizes. ātri jau nedzīst tāpat. bet patīk, ka atgādina par lietu iespējamību.
kur sevi likt visu to nepacietīgo laiku?

2:38pm: ja vīrietis nogaida trīs dienas pēc iepazīšanās, lai uzrakstītu, vai tas ir pofigisms vai sievišķīga klīrība?

3:10pm: viņš piekrāpa savu jauno draudzeni ar mani.
iespējams šis būtu bijis īstais mirklis visu atjaunot. bet es vilcinājos, jūtot augoša aizvainojuma plaisu sevī, kad viņš raizējas, ka sāpinājis viņu. arī pēc visiem šiem gadiem viņa pirmais instinkts nav pasargāt mani, bet kādu citu.
un neizsakāmi pietrūkst tās sajūtas, kas liekt kost, plēst, skrāpēties, kas liek mīlēties vārtrūmēs, pārkāpt visas robežas un aizmirsties, tās reibinošās sajūtas, kas liek pasaulei sagrīļoties. un viņam pietrūkst. bet ko es varu iesākt ar vīrieti, kurš baidās no tā, ko vēlas.

9:49am: pēkšņi atcerējos, ko viņa istaba man atgādināja. visu laiku kņudināja dežavū un nekādi nevarēju saprast - no kurienes. likās silta un pazīstama sajūta. mēbeļu, sienu, loga proprocijas un savietojums.
un tad es atcerējos - viesnīca. ironiski. tas īslaicīgums.