5dienas vafele
Jauna diena, ēra un strīds. Un vīns. Neaizmirsīsim par vīnu. Labi, ka ir vīns un youtube, kurā var atrast dziesmas un nedaudz padzērušā balsī drošo vilkt līdzi meldiņu. Un esmu izdomājusi jaunu lietu - yūtūbes kanāls, kurā es postētu video, kurā dziedu tikai sadzērusies, vairāk vai mazāk. Ideja kā māja. Un vīns ir mans labākais atbalstītājs. Vai, vai, cik es smalka. Pašai nāk vēmiens. Nu bet ko tur daudz, tie, kas ir intraverti vai par tādiem izliekas slīcinās vīnā un dziesmās. Un izliekot savas emocijas kaut kur, tikai ne citos. Es saprotu, ka neprotu dusmoties vai skumt, man besī par to stāstīt un apspriest un malt un tad pasniegt turpinājumos. Man kauns par tiem, kas var, un dusmas arī. Nespēju stāstīt draudzenēm, cik man slikti un šit. Nespēju. Tikai tad, kad mani paķer uz pārsteiguma vai kauss jau galīgi lejas pāri malām. Atvainojiet meitenes, dāmas un vīrieši, nekad nespēšu saprast jūsu salauzto, aizlauzto domu klāstīšanu visiem, kam nav slinkums, vai arī veselu vakaru runāt par to, kā nezvana puisis, viņš cūka, bet gaidu viņa zvanu. Tas ir sviests un krējums un viss cits, ko vien cilvēks var uzražot. Labāk pastāsti ko interesantu, nevis mal vienu un to pašu. Dažkārt gluži vienkārši satiekot konkrētus cilvēkus alkoholam vajadzētu tikt intravenozi ievadītam man vēnā, lai man nerastos morāla trauma par to, ka mani gluži vienkārši neinteresē citu mīlas dzīves peripetijas un tāpat neesmu gatava dalīties savās, pat tad, ja man sirds ir salūzusi kā piparkūka. Tajā brīdī es gribu smieties, darīt kaut ko, nevis izbaudīt tīneidž drīm - gaudošanu par attiecībām. Ir tač arī citas lietas. Un bzzzz jeb burzgulis un mēles mežģis un stulbības. Kā teica Frīdis, vari kaut pliks dancot uz galda, tikai neapgāz manu kvasu. Tad nu darīsim stulbas lietas, kad esam kopā, ko atcerēsimies un smiesimies/nožēlosim, nevis apdziedāsim piezvanīja/nepiezvanīja, man vienalga/nav. Un esmu viena. Forever alone. Dvēsele. Un viss. Esmu viena iekšēji. Ārēji nē, nekad neesmu bijusi. Bet savu trakumu vajag ieslēgt būrī.