Resnums un citas lietas
Es jūtos kā resna cūka, un nemaz ne sievišķīgi, vismaz esmu sākusi vingrot, bet man visu laiku liekas, ka visi, īpaši darbā redz, cik esmu palikusi resna un nosoda mani par to, ka nevaru savākties. Es jau cenšos, bet ne vienmēr man sanāk, īpaši ar ēšanu. Es vairāk ēdu neveselīgi nekā veselīgi. Bet es nezinu, kā to mainīt, ja man ir jāstrādā un es negribu sēdēt mājās pie plīts. Es vienkārši nezinu, brīžiem man gribas padoties un mest visu podā, bet tad es sevi pierunāju un tomēr izpildu tos vingrinājumus un pastaigāju kājām. Tagad esmu sākusi iet arī vēsā dušā un norīvēties ar cimdiņiem.Žēl tikai, ka viņi sasmird kā trauku lupatas, un nežūst kārtīgi. Šodien jau izmetu pirmo pāri. Bet pēc vēsas dušas ir tik labi, jūtos superr! Un es gribētu justies seksīga un iekārojama, bet es tā nejūtos un man fiziski riebjas un nepievelk Riepu vīrs. Vakar mums bija sekss un viņam vienmēr smird elpa. Nu kāpēc pēc pīpēšanas nevar pakošļāt košļeni? Nu kāpēc? Vai ieiet vakara dušā? Un priekšspēle vienmēr ir īsa bučošanās un viss un viņš jau lien tur lejā. Un es neesmu mitra, protams, ka neesmu, jo mani viņš neuzbudina, bet gribas viņu izgrūst no gultas. Ja es atceros, kā man agrāk patika sekss, tad tagad liekas, ka man riebjas. Un es zinu, ka vaina ir manī un tas man liek justies vainīgai, bet es nespēju, nespēju uz viņu tā skatīties, vai iekārot, vienkārši nē un viss. Es nejūtos seksuāla, nejūtos tā, ka es viņu gribu, tikai gribu lai viņš vācas prom un liek mani mierā. Un kāpēc, kāpēc tas vienmēr ir jādara pirms gulētiešanas, kad es jau esmu noskaņojusies uz miegu un neko citu? Un atkal vainas sajūta, par to, ka kāpēc gan ne, vajag taču to darīt, ne jau tikai pa brīvdienām. Bet es negribu, gribu gulēt. Un kas tur slikts? Tāpēc man šķiet man arī uzkrājas svars, ka mani visu laiku moka bailes un vainas sajūta. Es nevaru-negribu viņu pamest, bet arī kopā būšana nav patīkama. Labi, tagad mēs sadzīvojam labāk, nekā pēc 1. mēneša, kas vienmēr ir kā medusmēnesis un tad tu saproti, cik otrs ir liela cūka, kas negatavo, atsakās pat slotu paņemt rokā un neiegulda neko attiecībās. Šeit es runāju par naudu, arī laiku. Man besī, ka viņam dēļ manis ir žēl naudas. Tas pats, kas ar Jēriņu. Kad izejam un esam kompānijā, tad viņš ir tik dāsns, ka tik turies, bet visādi citādi nekā. Man ir apnicis būt tai, kas pērk pārtiku, vai apmaksā rēķinu, kad mēs kaut kur ejam. Man gluži vienkārši ir kauns par viņu. Par to, ka'viņš grib visu līdz centam dalīt un ka tikai kaut ko lieku nenopirkt. Tracina. Jo man nav žēl, es nesu gardumus mājās un uzdāvinu kaut ko arī tāpat.Es lutinu sevi un citus vienādi, jo tas taču ir jauki. Labi, varbūt es pie šīm lietām tā nepiekasītos, ja viņš vismaz mājās kaut ko ieguldītu, nevis pēc darba tikai iegāztos gultā un viss.