| #daily passive aggressive resistance |
[Dec. 6th, 2014|09:57 pm] |
sakarā ar to, ka pašam joprojām aktuāli, turpinām rubriku japāņu kultūras koncepti 101. šoreiz parunāsim par japāņu laikmetīgo kultūru.
kawaii jeb cute - mīlīgs, jauks, ir mūsdienu japānā, iespējams, visbiežāk izrunātais vārds, ko es esmu personīgi dzirdējis pielietotu, lai aprakstītu dajebko dajebkurā situācijā. japāna ir, bez šaubām, kawaii fašisma valsts.
pats vārds kā tāds eksistēja jau heijanas laikmetā, tobiš 11. gadsimtā, un ir sastopams murasaki šikibu romānā tale of prince genji: 顔映し jeb kawayushi burtiski nozīmē "seja, kura spīd", un tika lietots, lai aprakstītu kaunīgi piesārtušu seju. vēlāk vārds pārveidojās par kawayui, daži šo izrunu izmanto joprojām.
kawaii, vārda mūsdienu formas, diktatūra sākās 1970tajos. pēc 68. gada studentu nemieru izgāšanās, japānā sākās ēra, kuru viņi paši dēvē par shirake - white blankness. vīlušies maoismā, hipijismā un citās sešdesmito lietās, japāņi kļuva pilnīgi pasīvi politikā (80tie gadi ir slaveni kā laiks, kad japānas iedzīvotāju interese un informētība par savas valsts politiku bija izcili zemā līmenī) un koncentrējās uz intensīvu patērēšanu. haruki murakami labāk pazīstamie romāni, piemēram, aitas medīšanas piedzīvojumi, apraksta tieši shirake laikmeta cilvēkus. meanwhile, jaunā paaudze, precīzāk, vidusskolas vecuma meitenes pa kluso andergroundā reformēja japāņu rakstību - sāka rakstīt noapaļotus, mīlīgi bērnišķīga paskata burtus, tekstus izgreznojot ar mīlīgiem naiviem zīmējumiem un rendomā izmantojot visādus angļu vārdus, tipa kind friend, happy utml. šis jaunais, bērnišķīgais rakstības stils izplatījās tiktāl, ka skolās sāka to aizliegt (jo tas ir diezgan grūti salasāms, salīdzinot ar vispārpieņemto standartu). un te, īsteni modernā garā, japānas reklāmas un merčandaizinga industrijas nolēma šo jauniešu kultūras aspektu monetizēt: uz doto brīdi koneko moji jeb maza kaķēna rakstu zīmju fonts ir visplašāk pielietotais fonts uz preču etiķetēm. sanrio, apsveikuma kartiņu kompānija, sāka iekļaut visādas mīlīgas štučkas un rendom uzrakstus bērnišķīgi pamuļķīgā angļu valodā (time with friends make happy smile etc.) uz savām precēm. tad 1974. gadā viņi licenzēja jaunu preču dizaina character - hello kitty. un поехало покатилось. hello kitty impērija šobrīd ienes, es nezinu, piecus procentus no japānas iekšzemes kopprodukta? my estimated guess.
kawaii mīlīguma pamatkomponents, kā jau nopratāt, ir bērnišķīgums, naivums un mazliet bezpalīdzīgums. pamatu pamatos kawaii lietai/cilvēkam ir jāizraisa jūsos bišķi bišķi žēlumu un vēlmi par to parūpēties un samīļot. visu vecumu sievietes un daudzi jauni vīrieši cenšas būt kawaii - valkāt smukas drēbītes pasteļtoņos, runāt bērnišķīgā manierē, ejot kāju pirkstus mazliet pagriezt uz iekšpusi, ēst konfektes un kūkas, pie somas karināt rozā mīkstās rotaļlietas, dzert saldējuma kokteiļus mīlīgās kafejnīcās un daudz daudz daudz iepirkties. pievērsīsim uzmanību arī tam, ka japāņu valodā vārds spēlēties un izklaidēties ir viens un tas pats: asobu.
laikam jau nevienam vairs nav noslēpums, ka japānas sabiedrība ir ļoti stingri strukturēta un ierobežojoša, galvenais vārds, kas apraksta pieaugušo pasauli ir atbildība - pret ģimeni, bērniem, vīru, savu kompāniju, sabiedrību kopumā. kamēr rietumos kļūt pieaugušam nozīmē iegūt visādas foršas un kārotas brīvības un atļauju darīt, ko pats gribi, tikko jūs kļūstat pieaudzis japānā, jums ir sekinin - pienākumi, kas jāpilda un uzvedības, principā esības, normas, kurām bez ierunām ir jāpakļaujas. dzīves sociālo obligāciju nasta reāli nospiež - the party is kinda over for you. kawaii smuko, mīlīgo un naivo lietiņu alternatīvā realitāte ir veids, kā attālināt bērnības beigas/uz brīdi aizbēgt uz turieni atpakaļ - no bērniem atbildība netiek prasīta. tātad būtībā, kawaii ir bērnības romantizēšana kā pasīvs protests pret pieaugušo sabiedrības kārtību.
nultajos gados gan japānas mediju profesionāļu vidē ieplūda paaudze, kurai pret visuresošo kawaii estētiku bija izveidojušās ironiski antagonistiskas jūtas. šobrīd rietumos populārais kyary pamyu pamyu jeb harajuku cute projekts ir viens no piemēriem, kā koncepts jau ir sasniedzis ironiskas pašrefleksijas stadiju. otrs, kurš man personīgi drausmīgi patīk, ir licenzētā rotaļlieta gloomy bear.
šis bija stāsts par viena estētikas koncepta ceļu no vidusskolu klašu telpām uz kapitālisma patērēšanas lielindustriju debesskrāpjiem tokijā un atpakaļ sabiedrībā, kuru tas reizē atspoguļo un ietekmē. paldies par uzmanību. further reading here and here.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}