| |
[Mar. 30th, 2026|09:40 am] |
10 Jūs dzīvosiet ar mums un laukiem pēc jūsu ieskatiem. Dzīvojiet un dariet lietas, un iekārtojieties [laukos]. 11 no savas puses Šekems teica [Dinas] tēvam un brāļiem: "Ja es radīšu atbalstu jūsu acīs un ja jūs man teiksiet, es to darīšu. 12 Apsveriet taustāmu naudas summu, ko [jūs] ar Ansīti man noteiksiet kā dāvanu: esmu gatavs dot, cik teiksiet; tikai dodiet šo jauno personu man par sievu."
Pulsācijas vira. Es viņam jau iemetu ar sudraba kaltuvi. Pat tādi, kas nav maizes darbā nolikti. Drūzmēšanās pelnos.
Trajektorijai mēģina noslīpēt galvas tiesu. Paklupumi aiz drāznieces sintakses. Paklāju monētas. Makintoša svars. Slampes vadiņi. Hasīda augļu bazūnes.
Un tolaik tas trellis, kas, sīciņš būdams, iegāja būdā un uzcēla sev galvanizācijas staciju, tagad iznāk no DNR paklāju rūpnīcas ar snīpi un slīpmašīnu. Viņa viduklis ir apmēram, kā saka, savienots ar visumu. Ne katram var šķist savādāk, bet nopietnība ir tā lielmaņu valstība, kurā, ja gribēsi, varēsi nokļūt ar pakaļejošu datumu un vēl atmetīs atpakaļ kaut ko skanošu. Ja nopietnība ir vienīgais vārds, kas aprobējas šajā sabiedrībā, tad telefongrāmata un tās daudzie grami var ieviest skaidrību savādāk nenopietnā sarunā. Var bucīt bucīt apkārt un Serbijā, bet, vai tas ir vajadzīgs šajos vijošajos laikos, kad ne vienmēr vara ir sabotējama artava, vai redzi atšķirību? Vai tad no Priekuļu stacijas nenāci kājām tajā vakarā, kara somā un plāniem svārkiem? Varbūt tu liki sevī kādas atzīmes par nodarīto, varbūt, bieži esi skatījies acīs ar traumu. Varu tev pateikt, sliktas sliekas nes sevī mūžību tik pat lielā mērā kā Buratino skaitļi uz La Teufel. Bet bieži tā negadās tramvajā iekāpušajam likās ap acīm kādi miglas mākonīši, tumšāki kā iebraucējiem un nelikās vis lieki piebilst un atģisties, nelikās un stipri gribējās starp gurķiem ieslīdēt, pie dilles, nelikās, bieži nav licies, tikai izsamisis diegu ģenerators varētu kaut ko tādu sev nodarīt, pat mazliet liktos viņam, ja snigtu, ka no piekariņiem var pagatavot spageti mērci, ja viņam liktos, ja no vienas stūra dīvāna konstrukcijas uzplaiksnītu dzelzītis, viņš to uzreiz notvertu, savirpinātu pirktos, liktu lustrā pakarāties, viņam tā spice jau no jaunības likusies gāzveida, tā viņam likās, uzspodrinājis dzēšgumijas piku, licis aiz piedurknes pilspalvu ātrai izvilkšanai, pēkšņai atklāsmei, viss viens, tā pat viņa pirksti varēja ātrāk, viņš varēja uzsprāgt no pārslodzes, viņa didaktiskā automātisma prērija zaigoja no spicām viltībām, viņa tēvi jau kapsētā zināja, kā iznākumu paredzēt, kā zvīņas ap acīm izskaistināt, kā grafītam likt dancot pa nokaitētu dzelzi, pa šauro strēmeli no sājās vērmeles uz dvēseli. |
|
|
