|
[Mar. 17th, 2025|10:19 am] |
Noskatījos "Hayao Miyazaki and the Heron" dokumentālo gabalu (iekš Netflix). (Bet pirms tam noskatījos Away (Zilbaloža, iekš Amazon Prime), nesaistīti. Forši, ka ir pieejams.) Nu re, "Miyazaki and the Heron" labi parāda, cik ļoti ir jāatklāj savu sirdi, un cik ļoti cieši pa naža asmeni starp realitāti un fantāziju ir jāstaigā autoram lai kaut ko tādu radītu, un ir jāatver prāts (iekšējam) kosmosam, un cik smagi tas ir.
Interesanti paskatīties arī par to cik daudz personāži vienkārši tiek paņemti no dzīves. Un cik alegorija un metafora īstenībā ir caurredzama, kad zini par ko tas ir.
Filma ir par 7 gadu periodu. Visi vecīši. Visi mirst viens pēc otra.
Interesants fakts: otrs Ghibli režisors, Takahata, nebija animators un strādāja ar manuskriptu. Bet Miyazaki strādā bez manuskripta: uzreiz taisa story boards, un pats piedalās zīmējot animāciju. Tas, vispār, ļoti daudz izskaidro: "The Boy and the Heron" būtu neiespējami realizēt kā tradicionālu manuskriptu: pārāk daudz sirreālu un fantastisku pāreju kuras nevar aprakstīt.
***
Noskatījos arī Studio Ponoc gabalu "The Imaginary". Interesanti, ka kases ieņēmumu ziņā viņi pilnīgi izgāzās.
***
Bet rietumu (amerikāņu) animācijā man riebjas, kad kāds tā ar sažņaugtu kaklu nopūšas (pirms runāt savu sakāmo) - tāds "(sigh)" noanimēts. Nesaprotu, bet kaut kā man tas liekas slinki un lēti. Iekš "Invincible" (Amazon) ļoti kaitina.
***
Un vēl, noskatījos "The Electric State": kaut kādu glumu un zvaigžņotu parašu, ar 320 miljonu $ budžetu, daudzām super zvaigznēm, un absolūti tupu, slapja pirdiena toni. Drausmīgi papista nauda. |
|
|