Draudzība manā izpratnē
Vēl viena eseja. Man viņa riebjas, sanākusi riebīgi salda.

Draudzībai ir liela nozīme mūsu dzīvē. Tā dziedē brūces. Jo var mainīties paziņas, materiālais un veselības stāvoklis. Bet tikai īsti draugi paliek nemainīgi. Tev blakus. Un tikai patiesiem draugiem ir "nospļauties" uz tavu izskatu. Uz to, ka kļuvis vecs un resns.

Taču draudzība ir jākopj līdzīgi kā augļu dārzu, ja cilvēks vēlas, lai no parastas pazīšanās un ikrīta rokas paspiešanas, izveidotos kaut kas patiešām stiprs un spēcоgs. Daudziem cilvēkiem ir slinkums. Daudz ērtāk ir ieritināties dоvānā, skatīties filmu un just līdzi diviem draugiem, kas cīnās pret krievu mafiju.

Ir tādi, kam draugi ir vajadzīgi, jo vienam piedzerties ir kaut kв neērti. Tikmēr, kamēr viņam būs nauda, atradīsies arī draugi, kas palīdzēs to tērēt. Un kas būs pēc tam? Te arī parādās mūsdienu pasaules dilemma. Tādu it kā draugu ir pilna pasaule, patiešām īstu, gauži, gauži maz. Bet viņi ne ar ko neatšķiras. Tādēļ vecā paruna par to, ka "īstus draugus parbauda nelaimē", patlaban kļūst aizvien aktuālāka.

Vēl viena lieta, par kuru nevar nerunāt, draudzības sakarā, ir mīlestība starp vīrieti un sievieti. Ja cilvēkus saista tikai ārējais veidols, maigi sakot, tad viņi kopā būs uz neilgu laiku. Jo cilvēks ir jāprot ne tikai mīlēt, bet arī uzklausīt un pieņemt otra trūkumus. Tatad pamatā ir jābūt draugiem, ar visām no tā izrietošām sekām - uzticību, cieņu, centību izprast, iejūtоbu, pat pašupurēšanos reizēm.

Un vēl. Derētu ņemt vērā F. Bekona vвrdus: "Draudzība divkāršo prieku un atņem pusi no bēdām."